— Labi, — Klēvers nošņāc. — Turpināsim… Vēl pēdējais jautājums: vai tu atzīsties, ka esi apbūrusi savu tēvu?
— Es būtu …
— Jā, tu! Ka tu ar dēmonu palīdzību esi viņu iedzinusi nāvē!
Trūdēs acis iegailējas, vaigi sārtojas. Viņa apmulst, tad iesaucas, gandrīz kliegdama:
— Kas šādu nelietību izdomājis?
— Atbildi: jā vai nē!
— Tad nē jel! Nē!
— Pietiek! — saka Kunce un pagriežas pret bendi. — Nagu skrūves!
Bende saņem meiteni un pieved pie moku sola. Tā gandrīz ar ziņkāri, apbrīnojami vientiesīgā mierā raugās dīvainajā ierīcē un instrumentos, un liekas, ka viņa labprāt iepazītos ar šiem tiesas atribūtiem, kaut arī tas darītu mazliet sāpes.
«Kliegt gan es nekliegšu,» viņa pie sevis apņemas.
Bet tūlīt Trūdēs miers izgaist. Bende atrauj vaļā tās jaciņu, izģērbj spīdzināmo. Meitene cīnās, neļaujas. Nāk palīgā bendes kalpi.
Drīz meiča stāv pie moku sola kaila. Gluži izmisusi no kauna, viņa zaudē visu drošsirdību, mieru, enerģiju. Tad ar pārcilvēcisku gribasspēku uzveic dabīgās cilvēcīgās un sievišķīgās sajūtas un, varonīgi saslējusies, stāv atkal cienīgi klaušinātāju priekšā visā savā briestošas jaunavības daiļumā.
— Nekaunīgā, skaistā ragana! — nomurmina jaunais tiesnesis Klēvers, tīksmaini raudzīdamies upura kailumā. — Tā nemaz nekaunas: atkal pierādījums viņas vainai.
Bendes kalpi satver inkvizītes rokas, un meistars uzliek nagu skrūves.
Priekšsēdētājs uzsāk nopratināšanu pirmajā pakāpē — tā sauktās maigās mokas.
— Vai atzīsties,.ka esi sabiedrojusies ar sātanu?
— Nē.
— Pievilkt skrūves!
Bende dara savu darbu.
Trūdēs seja saraujas. Viņa sakož zobus. Tad iekliedzas paklusi, apvaldīti. Bende griež. Upuris lokās. Pār lūpām tam izlaužas vaidi. Vairs viņa nevar ciest. Kliedziens seko kliedzienam. Vecā Kunces bezzobainā mute smaida. Viņš jūtas laimīgs un pacilāts sava amata pienākumu pildīšanā. Arī tā biedrs upura mokās atkal atgūst mieru un tiesnesim pienākošos cienību.
landrāts Maidels sēž, seju rokām aizklājis. Katrs nelaimīgās kliedziens atbalsojas viņa dvēselē un plosa to. Viņš cieš līdz katram skrūves pagriezienam. Meitenes cēlums un varonība ir iekarojusi viņa sirdi, un viņš lielā saviļņojumā apņemas:
«Lai vai kas, bet man jāglābj nabaga Trūde no sārta. Kaut dievs viņai dotu spēku vēl šodien izturēt!»
— Piegriezt! — skan Kunces balss cauri vaidiem un kliedzieniem.
— Pirmajā gājienā vairs nevar, — saka bende,
— Labi. Mazliet atlaist!
Skrūves atslābst. Vaidi top klusāki.
— Nu? — tiesnesis jautā. — Vai atzīsties?
Trūdēs seja ir zilgana. No pirkstu galiem sūcas asinis. Viņas skats, izmisuma un šausmu pilns, klīst apkārt pa telpu bez kāda mērķa.
— Atbildi! — saka Klēvers.
— Labi, — Trūde izdveš. — Atņemiet skrūves, tad teikšu.
— Noņemt!
Dzelzīm nokrītot, meiča uzelpo, tad cērt bendem skanīgu pliķi, ka asinis vien nošķīst no sakropļotiem pirkstiem.
— Suns tu esi, ne bende! — viņa sauc asarās.
Tiesneši sarauc uzacis, bet bende, - noslaucīdams
vaigu, norūc labsirdīgi, nebūt neņemdams ļaunā pliķi:
— Es daru savu pienākumu.
— Pienākumu! — Trūde šņukst. — Tas ir nekrietns, nelietīgs pienākums! Tikai pēdējais cilvēks, kam krūtis nav sirds, var uzņemties šādu amatu! Es labāk nomirtu badā nekā ēstu tavu asaru un asiņu slacīto maizi!
— Pietiek! — uzsauc Kunce. — Atbildi uz jautājumu!
— Vai esmu ar sātanu sabiedrojusies?
— Jā.
— Tagad pirmo reizi mūžā redzu dzīvas sātanus: tie esat jūs, necilvēki!
— Klusi! — kliedz Kunce.
Klēvers vīsta dūres un nespēcīgās dusmās šņāc:
— Ragana!
— Nelgas! — Trūde bāž mutē asiņojošo pirkstu galus. — Ko jūs ar savām elles mocībām gribat panākt?
— Vaļsirdīgu atzīšanos.
— Man nav ko atzīties. Jūsu apvainojumi ir muļķīgi, nepamatoti.
— Gan tu atzīsies!
— Nē, bet jūs mani nogalināsit gan.
— Neraizējies! Tas nenotiks. Bende savu amatu prot, un vēl neviena ragana uz moku sola nav garu izlaidusi. Tu atzīsies!
— Nekad!
— Tūlīt redzēsim.
Kunce pamāj bendem.
— Otro gājienu! Vidējas mokas!
Bende tuvojas Trūdei. Tā cīnās, pretojas izmisuma spēkiem. Bet velti. Viņu sagrābj, nogulda uz sola.
— Pagaidiet! — skaļā balsi iesaucas landrāts un pieceļas. Viņš ir bāls, viņa rokas dreb. — Nav nozīmes turpināt spīdzināšanu.
— Kā tā?
— Es domāju, ka Trūde Huneka neatzīsies.
— Viņa atzīsies! — ar vellišķu smīnu saka Kunce.
— Esmu pārliecināts, ka viņa nav ragana.
— Šāda pārliecība, godājamais landrāt, tiesnesim nedrīkst būt.
— Kādēļ nedrīkst būt?
— Tad viņš vairs nevar bezkaislīgi spriest.
— Tā pareizi! Tiesnesim nedrīkst vēl pirms izmeklēšanas beigām būt gatavs spriedums. Bet jums, kungi, tas jau ir!
— Kā jūs to varat apgalvot?
— Jūs maldāties.
— Es redzu, dzirdu.
— Nepavisam. Pirms apsūdzētās vaina nav pierādīta, to nedrīkst saukt par raganu. Bet jūs abi vairākkārt tā apzīmējāt nopratināmo.
Vecais tiesnesis tiepīgi iekniebj bezzobaino muti. Viņš nevar izlocīties.
— Nu jā, — beidzot tas mēģina taisnoties, — ragana viņa ir, tas skaidrs, un tātad tas vārds — pats par sevi saprotams — varēja kādreiz pasprukt… Bet hav nekāda iemesla pārtraukt nopratināšanu.
— Es saku, tas būs veltīgi.
— Viņa atzīsies, landrāt, atzīsies. Varat būt mierīgs.