— Tas ir viņš — Volfu Gotlībs! — skan izbrīnējies čukstiens. — Ko viņš te dara?
Pārsteigtais rātskunga dēls, grīļojošām kājām at; kāpies sāņis, stāv, pie sienas piespiedies.
«Viss pagalam!» viņš domā.
Nedaudz mirkļos viņa apžilbinātās acis aprod ar gaismu, un viņš saskata traucētāju durvīs. Tas ir amtmanis: Arī viņa vilks. Nu Gotlībs atskārst divainās šņaukāšanas un smilkstēšanas cēloni: vilks viņu saodis aiz durvīm.
— Ko viņš te dara? — Sarfenbergs atkārto jautājumu.
— Es… es gribēju… — Gotlībs stostās un nolaiž acis.
Amtmanis ierauga jaunekļa rokā urbi un pēkšņi iedomājas:
— Viņš gribēja izurbt cietuma sienu?
— Jā.
— Tad tās bija klusās, grauzošās skaņas, ko Trūde dzirdējusi.
— Gotlīb! Tu gribēji mani atsvabināt, — jaunā Volfa ausīs skan meitenes čuksts.
Gotlībs pacel skatu un pamana aiz amtmaņa mācītāja meitu.
— Trūde! Jā, jā …
— Bet nu mums jāpazūd! —* Pēc īsa brītiņa Sarfenbergs sakustas. — Nāc! Paturi uguni!
Gotlībs saņem brīvajā rokā sniegto laternu. Amtmanis atgriežas pie cietuma durvīm ejas galā, aizbultē tās, noslēdz. Tad klusi paver cietumsarga durvis, pakar pie sienas atslēgu.
Gotlībs redz pa durvīm veco Mārtiņu gultā cieši iemigušu, redz pudeles uz galda un saprot, kā amtma- nim izdevies atbrīvot Trūdi.
Tad Sarfenbergs izdzēš laternu, noliek to sarga kambarī un klusi aizver durvis.
— Tagad pa tumsu līdz izejai!
Roku rokā, gar sienām taustīdamies, visi trīs sasniedz ejas otru galu. Amtmanis atslēdz āra durvis un noliek lielo atslēgu uz klona. Atver. Iziet visi uz tumšo un kluso laukumu.
Gotlībs, priecīgs par nodoma labo izdošanos un necerēto palīgu, svaigajā gaisā pilnīgi attopas no izbailēm.
— Kāpēc atstājāt atslēgu zemē rātsnamā? — viņš saka. — Vajadzētu labāk durvis noslēgt.
— Man ir sava atslēga. — Amtmanis izvelk to no kabatas un noslēdz durvis no ārienes. — Vecais Mārtiņš ir galīgi apdzēries. Viņš neatcerēsies no rīta, kā ticis gultā, un domās, ka pats mani izlaidis, noslēdzis aiz manis, bet atslēga tam izkritusi. Esmu pārliecināts, ka nevienam neienāks prātā, kādā ceļā Trūde nozudusi. Būs atkal tenkas par vella mākslām… Bet tagad uz pilil Tur atbrīvotā varēs pagaidām noslēpties.
— Uz pili? — Gotlībs saka neapmierināts. — Vārtsargs pazīs Trūdi…
— Tas klusēs. Stārasts jau visu nokārtojis.
— Es gan labprāt tūlīt bēgtu vērī, — Trūde nedroši ieminas drebošām lūpām.
— Ziemas laikā nevar doties mežā bez siltām drēbēm. Tu esi nomocīta. Tev drudzis.
— Ak, tas pāries!
— Es esmu Trūdei jau apgādājis siltu kažociņu, un viss man sakravāts somā ceļam, — Gotlībs dzīvi iebilst. — Es viņu novedīšu līdz meža ciemam.
— Ja tā, — Sarfenbergs padomā, — tad dieva vārdā! Es jūs pavadīšu līdz mazajam mežam.
— Mazu brīdi uzgaidiet! — Gotlībs iesteidzas sava tēva nama vārtos un tūlīt atgriežas ar somu un bisi plecā, rokā puskažociņu un cimdu pāri Trūdei.
Trūdēs asiņojošiem, netīrām lupatām aptītiem pirkstiem labi noder Volfa mātes mīkstie dūraiņi, un arī vecais kažociņš patīkami apkļaujas ap drebošiem pleciem.
Glābēji ar izglābto steidzas pa tumšo, kluso ielu cauri pilsētiņai. Neviens tiem nerādās ceļā. Pat sētu suņi nerej, bet ņurdēdami ievelkas būdās un midzeņos, jo viņu oža apbrīnojami uztver Sarfenberga vilka smaku un nekad to neaprej, jo arī suņiem ir cieņa pret
savas sugas tiešo pirmsenču atvasi — mežu kungu un valdnieku.
Labu gabalu aiz pilsētas amtmanis atvadās un novēl labu ceļu Trūdei ar Gotlību. Tie steidzas tālāk.
* « *
Ceļinieki sasniedz lielo vēri. Te viņi apmetas atpūtā un iekur ugunskuru. Jānogaida rītausa, jo tumsā nevar ieturēt virzienu un beztakas ejā ir jābūt ļoti vērīgam, lai nenomaldītos galīgi sāņis.
Gotlībs ir par visu parūpējies. Tam somā maize, gaļa, ūdenskrūka. Viņš izvelk ari vīšķi tīru, baltu linu lupatiņu un apsien Trūdēs slimos pirkstiņus. Tie ļoti sāp.
Apkopta, iekodusi un iedzērusi malku uzsildīta ūdens, Trūde laimīga atslienas pret egles sakni un ar smaidu uz lūpām iemieg.
Cik brīnišķi labi, kad cilvēks izbēdzis mokām un nāvei! Pat domāt vairs negribas par bijušo. Un turpmākais Trūdei ir gaišs un skaidrs: ciemā viņu gaida Tauris. Tas nekā nezina, kādas bēdas viņa mīļoto meiteni piemeklējušas. Varbūt viņš jau pošas ceļā, lai norunātā laikā dotos uz Pilteni tai pakaļ ar abiem zirgiem, Trūde saldi dus, ietinusies kažociņā un ugunskura sasildīta.
Gotlībs sēž uz saknes un raugās liesmās. Viņa domas lido uz Sumpurņu ciemu, uz Mariju. Beidzot piepildīsies viņa nemiera pilnās ilgas — pēc gada atkal redzēt iemīļoto. Viņš, protams, ciemā nepaliks. Viņš saprot, ka mežinieki nav īsti sumpurņi — tādi, par kuriem stāsta teikās un pasakās. Tomēr tie nav labi, kristīgi ļaudis, bet pagāni, kuriem tomēr jābūt sakaros ar ļauniem gariem. Ar tādiem Gotlībam nav nekā kopēja. Viņš norunās ar Mariju un tās tēvu. Kaspars būs priecīgs, ka tirgotāja un rātskunga dēls precēs tā meitu, viņš neliegs savu svētību. Un tad Gotlībs atgriezīsies atkal mājās, saņems sava tēva atļauju un, sarīkojis visu kāzām, vedīs Mariju uz Pilteni.
Tā pārdomājot jaukās nākotnes izredzes, ir pienācis rīts. Jau saules stari sārto mākoņu malas. Ugunskurs
izdeg. Jāturpina ceļš. Pamostas ari Trūde ar laimīgu nopūtu.
— Vai celsimies, Gotlīb?
— Jā, iesim, lai tiekam pirms tumsas galā, ja tikai' nenomaldāmies.
— Pēc saules atradīsim virzienu. Un Tauris, šurp nākot, man parādīja dažas zīmes kokos, pie kurām varam turēties. v
— Tad ejam!
Gotlībs ceļ somu un bisi plecos. Abi brien pa sniegu vērī.