Ceļš ir grūts. Sniegs vietām dziļš — līdz jostai pat. Bet Trūde ir labi atpūtusies, un Gotlībs jauns un spēcīgs. Labi attālu aiz kokiem — tikko manāmi — paskrien garām stirnu pulciņš.
— Vilki medī! — saka Trūde.
Gotlībs rauj no pleca bisi.
— Nevajag, — Trūde pamāca. — Kad vilki dzen medījumam pēdas, tie cilvēkiem neklūp virsū. Tā saka Tauris.
Trūdei izrādās taisnība. Drīz jau labi tuvu aizjoņo pa stirnu pēdām pieci seši vilki. Viens būtu uzskrējis virsū, ceļiniekiem, bet, tos ieraudzījis, metas sāņis un seko pārējiem.
— Un no lāčiem arī nav jābaidās, — Trūde stāsta tālāk, — tie vēl guļ ziemas miegā. Bet lūši cilvēkiem nekrīt virsū… Lūk, tur viens sēž eglēl
Gotlībs paceļ galvu uz norādīto pusi un ierauga skaisto, gludo, lielo meža kaķi, kurš no zara aukstu, vienaldzīgu skatu noraugās neredzētos divkājainos radījumos. Viņa purns ir putnu'spalvām aplipis. Nupat tas samedījis un notiesājis brokastis, pat notīrīties nav paspējis.
Abi brien tālāk. Tur, kur koki pavisam biezi saauguši, sniegs ir seklāks. Toties virs galvām karājas sniega jumts, turēdamies smagi noliektos zaros. Atkusnī šāda sniega lavīna var aprakt gājēju, ja tam nepalaimējas izbēgt. To Trūde zina no Taura stāstiem.
Jo dziļāk mežā, jo arvien biežāk gājēji šķērso sniegā iemītas pēdas. Trūde zina noteikt, kas te gājis: brieži, vilki, mežacūkas vai citi — mazāki dzīvnieki. Vietām saskata izmīdītus laukumiņus, ap kuriem lido vārnas
un kraukļi; tur tie pulcējas ap vilku saplosīta zaķa vai Htirnas paliekām.
Gājēji līdz šim turējušies pareizā virzienā: Trūde atceras Taura norādītās zīmes — kritušu koku grupu vai kroplu stumburu.
Reizi ceļiniekiem jāapstājas. Priekšā tie ierauga milzīgu alni. Tas stāv nekustēdamies, aizelsies no skriešanas, laikam, vilku trenkāts, beidzot izbēdzis. Viņš ir saniknots. Stāv noliektu galvu, draudoši izstieptiem, vareniem ragiem un asiņu pieplūdušām acīm. Taisās uzbrukt,
Gotlībs nojauš briesmas. Noņem bisi no pleca. Alnis iebaurojas un pieceļas pakaļkājās lēcienam. Trūde veikli aizmūk aiz egles. Tanī brīdī sprāgst šāviens — un varenais lopiņš, pierē trāpīts, saļimst.
— 2ēl skaistā aļņa, — noskumst Trūde. — Bet nekā nevarēja darīt; viņš būtu mūs uzdūris savos žuburos.
Beidzot gājēji, izrādās, nomaldījušies. Trūde vairs nevar saskatīt ceļa zīmes. Labā krēslā tie sasniedz klajāku vietu. Te purvs.
— Ai, mēs esam mājās! — iegavilējas pēkšņi Trūde. — Tikai no otras puses pienākuši ciemam!
Viņi brien pa dziļo sniegu pāri aizsalušajam purvam. Aiz tā, uzkalniņā, redz ciema ēku kontūras. Pēkšņi Gotlībs norauj no pleca bisi.
— Kas ir? — Trūde jautā.
— Vilki!
Trūde paraugās un ievēro abus ciema suņus. Nikni ierūkdamies/atņirgtiem zobiem tie draudoši nāk pretim, gatavodamies saplēst katru nelūgtu viesi, kas tuvojas ciemam.
— Tie mūsu māju sargi! — iesmejas Trūde. — Viņi mūs nepazīst vēl. Ho! Pelēcīt! Ružģīt!
Vilki pazīst ciema meitas balsi. Niknums uzreiz izgaist. Priecīgi iesmilkstēdamies, astes vēcinādami, tie pienāk. Tikai pirmajā mirkli neuzticīgi paraugās svešajā, tad, to apostījuši, izrāda ne mazāku draudzību kā savējai. Visu ceļu līdz nama "durvīm vilki nemitas apostīt ciemiņu.
— Gluži tādi paši kā amtmaņa vilks, — ieminas Gotlībs.
— Jā.
Trūde ko iedomājas.
— Pagājušo nakti tu glāstīji Šarfenberga vilku. Viņi pie tevis jūt savas sugas smaku. Apbrīnojama ir dzīvnieku oža.
Pirmajās dienās pēc atgriešanās no Piltenes visa ciema uzmanība pievērsta Trūdei. Vakaros, kad sie- vieši vērpj un auž pie skalu gaismas un vīrieši strādā savus ziemas darbus, Trūdei atkal un atkal jāstāsta savi piedzīvojumi pasaulē, un, kad Vālodze tai pārsien sakropļoto pirkstu galus, visi nāk raudzīt neganto tiesnešu mocību zīmes.
— Nav pasaulē nelietīgāku cilvēku par vāciem! — no sirds skaišas Tauris, pats gan no pasaules vairāk neredzējis kā toreiz Pilteni, kad dažas dienas apmetās krogā pie Kuldīgas ceļa.
— Nežēlīga tauta! — arī Briedis spriež. — Bet gudra! Mums nekad neienāktu prātā, ka vissāpīgākā vieta ir pirkstu gali, ja kādam naidniekam gribam darīt ļaunu… Nu jā, tie ļaudis jau neko nestrādā, liek sevi barot un apgādāt zemniekiem, tad jau laika gana izgudrot visādas nelietības.
— Bet kā viņi nākuši uz domām, ka tu esi ragana, Trūde? — iejautājas Taura māte. — Vai tad viņiem tur, pilsētā, patiesi dzīvo raganas?
— Nē, Taura māt. Viņi saka, ka raganas mītot še, pie mums.
— Mūsu ciemā? Ak, tavu aplamību! Mūsu cilts še dzīvo desmitiem gadu, un neviens nav neko manījis, un viņi tur, pilsētā, zina labāk!
— Bet tu, Trūdiņ, teici, — Brieža māte ieminas, — ka Piltenē simtiem raganu esot sadedzinātas. Kā tad tās tur saradušās?
— Tās nebūt nav raganas, bet vienkāršas sievietes — kā visas citas. Kāds par viņām ļaunu samelsis, un tiesa tad tik ilgi moka, kamēr nabadzītes vairs nespēj ciest un saka visu, ko tiesneši grib dzirdēt. Arī man tāpat klātos un laikam gan nevarētu izturēt stiepšanu uz sola, ja mani neizglābtu. Es tomēr mokās samuldētu aplamības, un tad ļaunajam Kuncem būtu iemesls arī mani mest sārtā kā raganu.
— Es nesaprotu, — Taura māte saka, — kur ceļas viņiem tādas melšas par raganām?
— Senos laikos raganas droši vien būs dzīvojušas, — Brieža māte domā. — Un tad, kad tās ari izmirušas, ļaudis vēl arvien no viņām baidījušies un sūdzējušies.
— Niekil — Vālodze noteic. — Tās tikai pasakas. Ari manu vecomāti, tāpat māti un ari mani ļaudis labprāt .daudzināja par raganu. Šādas valodas mēdz palaist par katru sievieti, kas kaut ko prot no zālēm un ziedēm un dzīvo savrup, nepīdamās ar ļaudīm.