Istabā ienāk Gotlībs, kurš apmeties pie Marijas tēva. Sievietes izbeidz sarunu, jo viesis, kaut gan Trūdēs glābējs, tomēr nav pašu cilvēks, kura klātbūtnē nerunā visu, kas uz sirds.
Gotlībs nosēžas uz mūrīša, netālu no Marijas. Viņa acis saistās vienīgi pie tās. Gotlībs ir nemierīgs, neapmierināts. Jau vairāk dienu nodzīvojušam še, tam vēl nav gadījusies izdevība parunāt ar Mariju divatā. Dažreiz viņam pat liekas, ka tā izvairītos. Bet — Gotlībs sevi mierina — tas tikai tā liekas, jo kādēļ Marija lai to darītu? Viņa tak tam solījusies jau Piltenē, kad vēl dzīvoja jaukajā tēva mājā, un tagad tak tai vajag ar nepacietību gaidīt to brīdi, kad Gotlībs viņu aizvedīs no mokošās meža vientulības — ši nospiedošā klusuma un pasaules atstātibas uz bagātā rātskunga grezno namu, kur, neraugoties uz zemi izsūcošiem kariem, vēl nekā netrūkst. Dzīve meža ciemā Gotlībam izliekas nepanesama — garlaicīga, nabadzīga, nospiedoša. Viņa pilsētnieka dvēsele nespēj saprast un izjust dabas mieru un daiļumu; viņš ir akls un kurls pret to. Kā mūžība tam vilkušās šīs pāris dienas ciemā.
«Šovakar,» Gotlībs nolemj, «man katrā ziņā jāizrunājas ar Mariju, kad ļaudis metīs darbam mieru un Marija ies uz savu kambari. Un rīt nokārtošu visu ar Marijas tēvu.»
Saime atkal uzsāk valodas. Vecais Ermanis stāsta par hercoga Jēkaba laikmetu.
Gotlībs tikai ar pusausi klausās, Viņš domā vienīgi par Mariju un kāzām.
Beidzot Vālodze pieceļas no aušanas. Laiks doties pie miera. Sievietes pievāc ratiņus, noglabā adīkļus. Vīrieši beidz savus darbus. Marija ar Trūdi novēl labu
nakti un iet. Gotlībs seko. Pie mazās mājas durvīm, kad Marija grib teikt labu nakti, viņš satver tās roku.
— Man jāizrunājas ar tevi! Palieci
Trūde atvadās un iet. Marija stāv mēnesnīcā Gotlība priekšā noliektu galvu, nemierīgu sirdi. Kopš Gotlība ierašanās viņa gaida šo izskaidrošanās brīdi ar mokošu smagumu un nepacietību, tomēr ik dienas centusies no tā izvairīties. Tagad viņa izdveš dziļu nopūtu.
— Mijā Marij! — Jaunais Volfs uzliek maigi roku uz tās pleca. — Es zinu, ka tev še apnicis bezgala. Bet es nevarēju agrāk ierasties.
— Nē, man še nav apnicis, — Marija saka žirgti. — Te ir skaisti.
— Tā tu, nabadzīte, sevi māni, lai kaut kā šo dzīvi panestu, kamēr tiksi .prom.
— Es, Gotlīb, nekad neatstāšu meža ciemu,
— Neatstāsi?…
— Te ir manas mājas.
— Tavas mājas būs Piltenē.
— Tas nav iespējams, Gotlīb.
— Marij! Tu negribi manis?
— Tā es nesaku. Saproti mani pareizi: ir dārza un meža puķes. Pirmās nevar ziedēt meža biezoknī, un otrās nikulos labākā dārza zemē. Manas dzīves saknes ir dziļi ieaugušas še, un, ja tās nocirtīs, ja mani pārstādīs pilsētā, es nespēšu tur vairs iesakņoties.
— Bet tu tak dzīvoji Piltenē!
— Tur nebija mana vieta. Bērnībā, kad māte vēl dzīvoja, augu aiz Ventas, zemnieku sētā. Un tagad atkal esmu atgriezusies savā īstā dzīvē, dieviņa noliktā.
— Marij! — Gotlībs ievaidas. — Tu gribi mani atstāt?
Šos vārdus meiča bija gaidījusi un jau sen pārdomājusi atbildi.
— Paliec un dzīvo še! — viņa ātri un nedroši pasaka bailēs, ka Gotlībs varētu patiesi tā darīt, un cerībās, ka tam šis priekšlikums būs nepieņemams.
— Kā? Tu gribi, lai es atstāju Pilteni, atstāju tēva māju, kuru pēc tā nāves mantošu, un dzīvoju še, šā drūmā biezokņa vidū? Tas nav iespējams!
Marija atviegloti uzelpo.
" «Paldies dieviņam! To Gotlībs nedarīs!»
Abi stāv viens pret otru mēnesnīcā un klusē.
Marija zagšus paraugās Gotlībā. Tā piere ir sakrunkota, skati klīst pāri pagalmam uz vēra mello nakts- tumsu. Viņš ir gluži izsists no līdzsvara, jo nebija gaidījis šādus iebildumus no iecerētās. Tagad visi viņa nākotnes sapņi šķiet sabrukuši.
Marija domā savu domu:
«Stalts un iznesīgs ir Gotlībs, tas tiesa. Neviens jauneklis Piltenē nav tik patīkams, tik gudrs, tik labi •audzināts. Kā es varēju viņu neiemīlēt? Bet nu šī mīla ir izgaisusi, jo mūsu ceļi šķiras. Cik sveša tagad Piltene, un cik, tuvs ir klusais meža ciems! Tās divas pretējas pasaules, kas nekad nevar saplūst vienā. Nepārkāpjama plaisa izrādās starp vācu namnieku dzīvi un latvju zemnieku garu… Bet ja nu Gotlībs tomēr gribētu atstāt savu pasauli… Arī tas man nedotu mieru un laimi. Es vairs nejūtu to mīlu, kas kādreiz manu sirdi pacilāja… Ak, cits tēls ir nostājies Gotlība priekšā. Tas — Briedis… Un velti es sevi mānu, cenzdamās sev iegalvot, ka tikai pateicība par dzīvības glābšanu, ka tikai atzinība par tiem neskaitāmiem laipnības, sirsnības un mīlas pierādījumiem, ko ik dienas viņš man parāda, pilda manu sirdi pret šo lācīgo, smago, vientiesīgo un bezgala labsirdīgo zemnieku puisi… Tā nav, to tagad skaidri apzinos. Es esmu iemīlējusi Briedi… Un mīlēšu viņu atsacīdamās. Briedis un Volfu Gotlībs… Arī tie abi ir no divām pretējām pasaulēm un nekad nevarēs saprasties. Es līdz šim esmu stāvējusi starp abām un tikai tagad ievirzos tanī, kas man jau šūpulī Laimiņas nolikta… Ja Gotlībs to saprastu un nepieminētu mani ļaunā …»
Gotlība domas klīst bez sakarības. Viņš vēl nespēj īsti aptvert savas sapņu pils sabrukumu. Nevar saprast Marijas vārdu nopietnību.
«Gan viņa nāks man līdz uz Pilteni,» viņš beidzot mierinās. «Viss atkarīgs no tā, ko teiks kuģinieks Kaspars.»
Rātskunga dēls paraugās Marijā. Ievēro: tā dreb. Nakts ir auksta.
— Tev salti?
•— Jā, Gotlīb. Jāiet iekšā.
— Labi. Rīt es pieiešu pie tevis tavā kambarītī. Tad parunāsim.
Marija nesaka nekā. Abi priekšiņā novēl labu nakti viens otram un dodas katrs savā telpā.
Kaspars jau guļ cietā miegā, kad Gotlībs ienāk. Jauneklis labprāt būtu tūlīt ar to runājis Marijas dēļ, lai tiktu skaidrībā, bet nu jāatliek uz rītu.