Gotlībs tomēr iedrošinās un ver Marijas kambara, durvis. Kambaris ir tukšs. Meitas jau aizgājušas darbos.
Brokasta laiks klāt. Gotlībs iet uz lielo māju. Saime patlaban sēžas pie galda. Gotlībam nav ēstgribas, un viņš nevar sagaidīt maltītes beigas, lai tad pasauktu Mariju ārā un galīgi ar viņu izrunātos. Bet, tikko meiča ceļas, Vālodze to paņem aiz rokas un ved ierādīt rakstu aušanai. Stelles nav vieta runāšanai par sirdslietām, un Gotlībs, gluži saīdzis, klīst apkārt pa ciemu. Abi vilki to pavada, un ar tiem viņš kaut kā īsina laiku līdz pēcpusdienai. Pēc pusdienas tāpat Vālodze aizņem Mariju ar saviem rakstiem, un Gotlībs, nezinādams, ko iesākt līdz vakaram, iet atlaisties cisās.
Viņš iemieg un redz sliktus sapņus: Trūde un Marija jājot gaisos uz slotas kātiem. Nelāga murgs galīgi sabojā Gotlība omu, un viņā uzplūst naids pret Mariju.
«Ragana!» Viņš griež zobus. «Ja Ādams Kunce Mariju tiesātu, es viņu neglābtu kā Trūdi, bet nodotu savu liecību: viņa mani apbūrusi!»
Gotlībam nav miera gultā. Te viņam trūkst gaisa. Viņš pielec un atkal klejo pa ciemu, eglēs. Viņš iziet vērī, brien pa dziļo sniegu un, pamazām nomierinājies, atgriežas tikai krēslā. Viņš iet taisni uz lielo māju — saimes istabu. Pienāk pie stellēm, kurās sēž Marija.
— Beidz darbu! Man jāizrunājas ar tevi. Divatā.
Marija paceļ acis uz Gotlību. Tā balss ir skarba,
seja drūma. Saprot, ka to plosa nemiers.
Klusēdama viņa pieceļas no stellēm un seko Gotlībam uz āru.
— Ir auksts, — saka Gotlībs. — Iesim tavā kambarī!
Marija iet uz mazo māju un ieved Gotlību istabiņā. -
Abi piesēžas uz lāviņas.
Labu brīdi klusums. Gotlībs pārdomā, kā iesākt. Marija gaida. Beidzot jaunais Volfs saka:
— Jau trīs dienas dzīvoju še, bet tu visu laiku no manis vairies. Kāpēc?
— Es to nedaru, Gotlīb.
— Tev nekad nav bijis laika ar mani parunāt.
— Divus vakarus tu nosēdēji saimes istabā pie
manis.
— Jā gan. Bet svešu klātbūtnē es nevaru ar tevi runāt par to, kas man uz sirds.
— Dienu man jāstrādā kā visiem.
— Piltenē tev atlika laika diezgan arī man.
— Tur dzīvoju dīkā. Te dzīve ir citāda.
— Jā, citāda… Un tu vari ar šādu dzīvi samierināties?
— Man tā ir labi, Gotlīb.
Atkal klusums. Tad Gotlībs pēkšņi jautā:
— Saki man atklāti — vai tu mīli to sumpurni?
— Sumpurni?
— Jā, to Briedi, kā viņu saukā.
— Briedis nav sumpurnis.
— Nepūlies man to iestāstīt! Vai tu viņu mīli? Marija tūlīt neatbild.
— Saki!
— Briedis izglāba man dzīvību. Viņš ir loti labs pret mani.
— To nevar neredzēt. Atbildi, ko jautāju! Marija nopūšas. '
— Jā.
Gotlībs griezīgi, nedabīgi iesmejas:
— Un kad tad būs kāzas?
— Mums kāzu nebūs.
— Nu jā! Inkubiem un sukubiem kāzu nevajag.
— Kā tu teici?
— Es teicu, ka velli un raganas baznīcā nelaulājas. Marija tomēr nesaprot Gotlība apvainojumu. Viņai
ir sveši demonoloģijas termini, un, kaut gan tā no Trūdēs ne vienu reizi vien dzirdējusi i par inkubiem, i sukubiem, šie vārdi tai nekad nav iespiedušies atmiņā.
Jaunais Volfs satraukts satver tumsā Marijas roku kā knaiblēs.
— Tu esi nodomājusi iziet pie šī Brieža?
— Nē. Es nekad neprecēšos.
— Kādēļ ne?
— Nevaru lauzt tev doto vārdu.
— Tā. Bet tu teici, ka viņu mīlot?
— Arī tevi es mīlēju, Gotlīb. Un arī pie tevis neiešu.
•— Tā nu ir skaidra valoda beidzot. Es tomēr gribētu zināt iemeslu. Vai varbūt esmu tavās acīs kļuvis sliktāks?
— Nē, Gotlīb. Sliktāka esmu kļuvusi es.
— Tu?
— Piltenē es gaidīju atgriežamies tēvu, sapelnījušu naudu, iedomājos savos sapņos to atgriežamies pat ļoti bagātu. Tad — tādas bija manas vientiesīgās domas — es varētu iziet pie tevis.
— Man tavas bagātības nevajag. Tev nekā netrūks. Nāc man līdz tūlīt tāda, kā esi!
— Nē, Gotlīb. Tagad ir radušies citi apstākļi. Manas jaunās mājas ir šis ciems, šie ciema ļaudis ir mani tuvinieki, viņu dzīve mana dzīve. Tu esi palicis tas, kas biji. Mēs stāvam pārāk tālu viens otram, un kopības dzīves mums nevar būt.
— Tātad tu esi kļuvusi raganai
— Gotlīb!
— Kā citādi lai to saprot?
— Saproti tā, kā tev saku. Zemniece nevar būt rātskunga sieva.
— Jā! Bet šī Brieža klātgulētāja zemniece var būt.
— Es teicu, ka nekad neiešu pie viņa. Teicu arī, kādēļ.
Atkal Gotlībs nejauki iesmejas.
— Manis dēļ tev nav jāierobežojasl Atdodu tev tavu solījumu atpakaļ. Tu esi brīva.
— Paldies, Gotlīb. Saku tev to no sirds, kaut gan nedomāju šo brīvību izlietot. Mēģini mani saprast un neņem jaunā, ka nespēju dzīvot pretī savai sirdij. Tāpat kā tava vieta nevar būt še, vienkāršā ciemā, tā es neiederos namniekos,
Gotlībs strauji pieceļas un žultīgi izdveš:
— Tās ir tukšas valodas!
— Kādēļ tu tā saki?
— Es zinu, kas tu esi.
— Kas es esmu?
— Ragana!
— Ai, Gotlīb!
— Velti izliecies! Es tevi redzēju jājam pa gaisu.
Rātskunga dēls izsteidzas no Marijas kambara. Iziet
pagalmā. Tad apdomājas. Atgriežas priekšiņā, ieiet
Kaspara istabā, sakravā savu ceļasomu, uzmet pieej bisi un iet.
— Uz kurieni, Gotlīb? — Kaspars, kaut gan telpi gluži tumšs, tomēr sajutis jauno Volfu pošamies, sauc tam nopakaļ.
Gotlībs neatbild. Pat neatvadās. Lieliem soļiem viņš steidzas pa pagalmu uz laipu pusi.