Abi vilki pielec tam klāt. Priecīgi lokās apkārt.
Gotlībs strauji apstājas. Viņa krūtīs plosās dusmas un naids, Nikni viņš urbjas ļauniem skatieniem vilkos.
Tie tumsā šo skatu neredz, bet tomēr uzreiz kļūst rāmi. Stāv pārsteigti, sastinguši, kā apmulsuši, kā nokaunējušies. Tā viņi paliek labu brīdi, kamēr pat asajam vilku skatam nozūd aizejošā pēdējā ēnas kustība naktī.
Laiks iet. Ir pagājusi ziema. Pienācis, aizgājis pavasaris. Karaspēka daļas jau gandrīz visur izvākušās. Nomocītā, izsūktā zeme sāk atelpot. Kurzemē atgriezies viņas valdnieks — jaunais hercogs Fridrihs Vilhelms.
Tad pilteniešiem pienāk baigi vasarsvētki. Pilsētā sāk atkal plosīties ļauno garu mānija. Pirmās ziņas no sētas uz sētu nes mūžam nemierīgā, visu zinošā Venta atraitne.
— Mijās māsiņas! — viņa pilnu muti stāsta kaimiņienēm. — Vai manu dieniņ, kas nu atkal notiek!
—• Kas tad? Kas tad, mijā Ventien? — Ziņkārē spi- cējas Piltenes sievu ausis.
— Veco Grotusu un viņa sievu apsēduši velli!
— Kas noticis? Ko tie nodarījuši Girotusiem?
— Piebūruši augoņus. Lielus, mellus augoņus uz rokām un kājām. Ar elles smaku.
— Ak, debestiņ! — iesaucas kāda sieva no pilsētiņas otra gala. — Kā es to neiedomājos!
— Ko tad? Ko tad?
— Ka šī slimība no sātana. Patiesi, tā tas iri
— Kā tad!
— Arī Kleinu būdā visi guļ un mokās ar augoņiem. To jūs neviena vēl nezinājāt.
— Arī Kleini? Nu, tad vairs nav šaubu, ka atkal pa-^ sprukuši ļaunie gari Piltenē!
Pilsētiņas pļāpām radusies viela valodām, beigusies viņņ pelēkā, vienmuļā ikdiena. Garlaicības māktas, tās vadījušas savas dienas visu šo pavasari, jo mēnešus trīs — pēc tam kad izsīka tenkas un nostāsti par uztraucošo notikumu, kā pats sātans izvedis mācītāja Trūdi pa cietuma durvju atslēgas caurumu, — Piltenē nebija notikusi neviena raganu vai burvju prāva.
Nu dzīve atkal liekas iegriezusies dabiskās sliedēs. Ir atkal notikumi. Velis atkal atgādina sevi: viņš savus ļaudis nav atstājis.
Trūkst vēl tikai vella kalpu, kas viņa uzdevumā rīkojas. Bet arī tāds drīz atrodas. Ventiene atceras:
— Skolotājs Ādams Huneks, nelaiķa mācītāja brālis, pagājušo nedēļu divas reizes apciemojis Grotusus. Kas viņam varētu būt par darīšanām pie tiem nabaga ļautiņiem?
Pētīšana risinās tālāk.
— Patiesi… Kas Ādamam Hunekam meklējams Grotusu būdā? Viņš ar tiem ļautiņiem nekad nav sagājies.
— Veca Grotusa meitas dēlēns, nerātnais Hanss, — ieminas kāda jaunāka namniece, — esot skolā izdarījis palaidnības. Pēc mātes nāves zeņķis, pieņemts vectēva paspārnē, pavisam izlaidies. Un tad nu par kādu lielāku nedarbu skolotājs to sūdzējis vecajam Grotu- sam, prasījis, lai puiku stingrāk turot.
— Nieki! — Sievu iekarsušās galvas neapmierinās ar šādu ikdienišķu lietas uztveri. — Ādamam būs bijuši citi — dziļāki iemesli.
Un tādus sameklē.
— Skolotājs arvien bijis noslēpumains. Viņa runa bieži vien ir pillā tādu vārdu, kurus godīgi ļaudis pat dzirdējuši nav un nevar saprast.
— Patiesi! Un bez tam viņu arvien redz ejam pa ielu kā sapņos. Viņš neredz cilvēkus. Un bieži pat neatbild uz sveicinājumiem.
— Bet ko tas pierāda?
— Ka viņam nav labas domas prātā.
— Tas pats par sevi saprotams^ Galvenais — iegaumējiet — ir tas, ka tādos brīžos Ādams nav vairs viņš pats!
— Nav vairs viņš pats?… Vai, dieniņ! Kā tas var būt?
— Tas var būt tā, ka viņa ādā ielīdis velis!
— Un staigā pa ielām?
— Jā, staigā pa ielām un vēro, kas notiek pilsētā, kam varētu nodarīt ko Jaunu! Savā īstā izskatā nelabais nekad nerādās dienas laikā.
Auksts pārskrien sievām pār muguru.
— Cik vienkāršas ir visas lietas, ja tikai ar saprātu raugās pasaulē!
Lēni, bet neatlaidīgi jaunās atziņas izplatās pa pilsētiņu. Nāk arvien klāt jauni pierādījumi. Pamazām sastādās vesels leksikons no svešiem, nesaprotamiem burvju vārdiem, kādi dzirdēti no skolotāja mutes. (Starp tiem pa ausu galam uztverti un tumšā pūļa mutē sakropļoti grieķu un latiņu citāti, senās Ellādas un Romas prātnieku un karavadoņu vārdi.) Tā drīz vien ielu stūros dzird Piltenes sievas citējam visnejēdzīgākās, nesakarīgākās burvju frāzes, ar kurām Ādams Huneks apburot ļaudis.
Tad Ventiene ar pāris citām sievām ierodas rātsnamā un aiz^ slēgtām durvīm ziņo raganu tiesnešiem par burvja Ādama Huneka darbiem.
Huneku apcietina. Tas vēl vairāk satrauc pūļa prātus. Drīz lielāks pulciņš sievu un vīru ielenc rātskungus.
— Burvis paspējis apburt vairāk nekā desmit cilvēku. Tie visi ar melliem sātana zīmogiem uz krūtīm, rokām un kājām apglabāti dieva tīrumā — iesvētītā kapsētā. Tas nedrīkst būt! Tie jārok laukā un jāapbedī meža malā aiz pilsētas!
Rāte nevar neievērot namnieku pamatotās sūdzības. Liek izrakt vella apzīmogotos.
Otrā dienā saslimst kapracis un vēl cilvēku desmit. Šausmas izplatās Piltenē. Pūlis ielenc atkal pilsētas namu un prasa burvja nekavējošu nopratināšanu, lai no tā izdabūtu atburšanas vārdus, jo, kas māk apburt, tam jāzina arī, kā burvību atņemt.
Pēc likuma tūlīt nevar sākt tiesu, jo trūkst trešā locekļa — fogta. Tas kopā ar stārastu Maidelu un amtmani Šarfenbergu aizbraukuši uz Aizputi amata darīšanās. Bet rāte nolemj šoreiz neievērot likuma burtu un uzdod Kuncem un Klēveram diviem vien nopratināt burvi.
Nākošā dienā atgriežas fogts, amtmanis un stārasts. Šarfenberga sašutumam nav robežu.
— Nelgas! — Viņš sit ar dūri uz rātsnama galda. — Jūs okšķerējat vellus! Bet pilsētā ir mēris!
Kā zvīņas nokrīt no rātskungu acīm. Garas izstiepjas visu sejas. Kā viņi to nevarēja iedomāties?