— Mērisl Mēris! — baigā vēsts iet pa ielām.
Amtmanis steidzas uz pili pie stārasta. Tam tagad
jārīkojas, lai briesmīgo sērgu neizplatītu neprātīgā miroņu izrakšana un vazāšana pa pilsētu, lai ierobežotu saslimšanu.
Rāte, nākusi pie prāta, arī uzsāk rūpēties par aizsardzības līdzekļiem, bet tiesneši Kunce un Klēvers turpina sērgas uzlaišanā apsūdzētā Ādama Huneka pratināšanu.
Uz moku sola nabaga skolotājs atzīst visu, ko no tā grib. Tiesa ilgst trīs dienas. Kunce pratina ar fanātisku neatlaidību, un inkvizīts sāpju neprātā sarunā visapbrīnojamākās lietas. Tiesas skrīveris tās ieraksta aktis:
«Aizpagājušo ziemsvētku nakti Ādama Huneka vecpuiša kambarītī ieradies senās haldeju zemes vellu virsnieks Asmodijs ar vērša, cilvēka un auna galvām uz pleciem. Tas^ viņam apsolījis trīs tūkstošus guldeņu ar norunu, ka Ādams Huneks triju gadu laikā iznicina Pilteni. Ar savām asinīm inkvizīts parakstījis līgumu, kuru elles virsnieks apzīmogojis ar sātana naga nospiedumu. To pašu nakti abi aizlidojuši pa gaisu uz Vendzavu, kur izmērījuši Ventai jaunu gultni, un Huneks sniegā izracis grāvīti ziemeļu virzienā. Pa to tad upe pavasara atkusni sākusi tecēt prom no Piltenes. Vēl viņš atzinies, ka ar Trūdēs līdzdalību apbūris brāli, mācītāju, un novedis to kapā. Trešais un pēdējais uzdevums bijis mēra pielaišana pilsētai. Sērgai jāiznīcinot iedzīvotāji deviņu mēnešu laikā. Kad Piltene būs izmirusi, tad Ādams saņemšot apsolīto samaksu.
Pretlīdzekļa nekāda neesot. Vienīgais glābiņš varot būt — lūgt elles valdnieku un apsolīt tam savas dvēseles. Tos tad nelabais pasaudzēšot un pēc viņu dabiskās nāves celšot augstos amatos sātana galmā.»
Saltus sviedrus svīzdams, skrīveris nolasa atzīšanās protokolu, un tiesa svētās šausmās saka spriedumu:
— Burvi sadedzināt sārtā.
Soda dienā visa pilsētiņa pulcējas Karātavu kalniņā. Mēris jau plosās pilnā spēkā. Ne tikai sērgas neskartie, bet ari dažs labs sasirgušais, kam vēl spēka, steidz uz sārtu, cerēdams, ka ar burvja sadedzināšanu beigsies viņa vārgs.
Ir karsta diena. Tveicīgais gaiss smacē. Pūlis spiežas ap veciem kastaņiem, lai no koku ēnas noraudzītos skatu spēlē.
Beidzot pie rātsnama atskan nabaga grēcinieku zvans. Iznāk rātskungi un sakārtojas gājienam. Ādams Huneks pēc pārciestām mocībām ir vārgs; tas jāved zem rokas. Procesija dodas uz Karātavu kalniņu. Priekšgalā kāds rātskalps ar aizdegtu lāpu.
Tūlīt aiz notiesātā iet tiesneši. Vecā Kunces sejā šoreiz, kā par brīnumu, nemana parasto svinīgumu un pašapziņu; tā neparasti bāla, pelnu krāsā, kā sāpēs saviebta. Skats nedzīvs, soļi nedroši, smagi. Tiesneša gars liekas būt ne mazāk nospiests kā notiesātā.
Gājiens uznāk piekalniņā un apstājas pie sārta. Kunce, smagi atbalstījies uz sava amata spieķa, izvelk lakatiņu un noslauka no pieres sviedrus. Pūlī baigs klusums turpmākā gaidās.
Bendes kalpi uzvelk Ādamu Huneku uz malkas kaudzes un piesien pie staba. Tiesas rakstvedis arī pakāpjas uz šķilām un atritina aktis.
Kunce pamāj. Sekretārs sāk lasīt spriedumu — par zināšanu tautai:
«Augstās rātes vārdā. Uz Piltenes namnieku sūdzībām rātes kakla tiesa ir aicinājusi savā priekšā par burvībām un par sakaru uzturēšanu ar sātanu aizdomās kritušo skolotāju Ādamu Huneku. Pēc vairākkārtīgas asas nopratināšanas,' lietojot moku solu, tiesa izdabūjusi no apsūdzētā pilnīgu atzīšanos viņa grēka darbos un pārliecinājusies, ka inkvizīts ir vainīgs. Viņš vaļsirdīgi atzinies, ka esot sakaros ar neganto elles virsnieku, kura vārds ir Asmodijs, ka tieši no tā saņemot pavēles un tās izpildot par postu Piltenes iedzīvotājiem. Pirmkārt: burvis Huneks aizbūris Ventu no mūsu pilsētas. Otrkārt: tas ar vellu mākslas palīdzību apbūris savu brāli, cienījamo nelaiķi mācītāju Gosvinu Huneku, un novedis to kapā. Treškārt: viņš uzvēlis mūsu mījajai pilsētai mēra postu. Ņemot vērā minētos noziegumus, rātes tiesa ir nospriedusi ļaundari sodīt no dzīvības uz nāvi, to sadedzinot sārtā.» -
Ar to tiesas darbs ir pabeigts. Sākas soda izpildīšana. Fogts paceļ savu amata spieķi un dod zīmi ben- dem. Tas paņem no rātskalpa rokas lāpu un aizdedzina sārtu četros stūros.
Svinīgais klusums padziļinās. Dzird tikai sprakšķam sausos žagarus, liesmu ēstos, dzird pūlī smagu elpu spiedoši tveicīgajā pusdienas svelmē. Visu skati pievērsti notiesātam virs sārta.
Tas, stāvējis pie staba nokārtu galvu, pēkšņi saslejas. Viņa sāpēs saviebtā seja tagad ir mierīga, kā apskaidrota. Viņš aplaiž skatu pūlim, un tas apstājas pret Ādamu Kunci, kurš grīļodamies turas, uz savas nūjas atspiedies.
— Es esmu nevainīgs! — baigajā klusumā atskan Ādama Huneka drebošā balss. — Briesmīgās mokās pie tiesas es teicu tikai to, ko no manis prasīja. Lai taisnā dieva sods nāk pār manu slepkavu galvām!
Kunce ievaidas kā ievainots meža zvērs. Visu skati vēršas pret to. Bargais tiesnesis sagrīļojas. Viņa seja ir kļuvusi zilgani pelēka kā tīruma zeme. Viņš palaiž vaļā savu spieķi un abām rokām ieķeras apkaklītē, kura, liekas, to žņaudz. Viņa krampjainie pirksti atrauj drēbes uz krūtīm. Tad vecais vīrs sabrūk.
Fogts un Klēvers noliecas pār amata biedru. Pirmais izbailēs atlec un iesaucas:
— Mēris! Mēris!
Kunce briesmīgās mokās vārtās pa zemi, ieķēries rokām atrautos vamža stūros. Uz kailā kakla un krūtīm redzamas zili melnās mēra augoņa čūlas.
— Mēris! — nošalc caur pūli.
Visi šausmās virzās tālāk.
Arī pūlī sabrūk kāds vīrs. Tūlīt pēc tā pakrīt kāda vecene.
Pēkšņi apžilbinošs pērkona grāviens satricina gaisu. Lielajā saviļņojumā neviens nebija manījis ātri sabiezējušos mākoņus un strauji uznākušo negaisu. Retās, smagās lietus piles nedaudz acumirkļos pārvēršas strūklās. Visi debesu avoti gāžas uz zemi.