Arī amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar savu vilku ir soda vietā. Viņš stāv attālāk.
Tāpat kā gaiss, arī ļaužu bars ir satraukuma elektrizēts. Mazākais nieks var izsaukt paniku. To saprot amtmanis un iedomājas par nevainīgi notiesātā glābšanu. Pats liktenis tam nāk palīgā.
No Ventas krasta pie pils stūra parādās vājš, balts zirģelis. Sarfenberga galvā iešaujas glābšanas doma.
— Lūk, mēris nāk! — viņš sauc no visa spēka un paceļ roku pret zirgu. — Ko viņa dvaša skar, tas ir pazudis!"
Pūlis pagriežas pret pili. Redz zirgu.
— Mēris! Mēris! — izbaiļu kliedzieni skan cauri lietus šņākoņai. — Balts zirgs — mēra nesējs!
Spožs zibens stars aiz zirga apžilbina satumsušo apkārtni. Pūlis jūk uz visām pusēm un bēg. Visi nozūd no Karātavu kalniņa. Arī fogts, Klīvers, bende un tā palīgi. Panika ir pilnīga.
Pie sārta un notiesātā paliek tikai Sarfenbergs ar savu vilku. Lietus gāž kā mucām. Bālganās strūklas kā aizkari noslēdz soda vietu no bēgošo atpakaļ mestiem skatiem. Tikai nepārtraukti, pēc īsiem starpbrīžiem viens otram sekodami, zibeņi apgaismo tukšo pakalniņu un kastaņu grupu.
Sārts kūp bez liesmas. Un arī dūmus īsā laikā noslāpē mākoņu atvērtās slūžas.
Sarfenbergs gaviļu satraukumā uzlec sārtā, raisa vaļā notiesāto. Huneks, aptvēris glābšanās iespēju, saņem visus spēkus, lai turētos kājās.
Amtmanis viņu noved no malkas kaudzes. Pie tuvākā kastaņa viņš ierauga vēl kādu soda vietā palikušo.
— Gotlīb?
— Tas esmu es, amtman.
— Glābsim Trūdēs tēvoci!
— Jā, amtman.
— Lūk, tur pie pils kāds paklīdis zirgs. Tas nav nekāds mēra nesējs. Tās ir blēņas. Ved viņu šurp!
— Labi, amtman.
Gotlībs aizskrien uz pils pusi un atgriežas ar zirģeli. Abi uzceļ tā mugurā nespēcīgo Ādamu Huneku.
— Jājiet uz Landzes pusi! — Sarfenbergs saka izglābtajam. — Tur mācītājs Smits jūs apslēps.
— Jā, jā. — Huneks paloka galvu un, turēdamies, zirga krēpēs, to padzen ar papēžu piespiešanu.
Vaļā patikušais, brīvā klīstošais lopiņš, sajutis sev pavēlnieku, sāk tecēt sīkiem rikslšiem un nozūd lietus aizkaru pelēkumā.
Pie sārta paliek abi glābēji un mēra uzveiktie: tiesnesis Ādams Kunce, virs un vecene no bara.
Lietus taisās stāties. Vēl pēdējais zibens spēriens apdullina amtmani un Gotlību.
Atkal uzliesmo sārts: zibens iespēris soda stabā. Uguns mēles tagad ātri aprij samirkušās malkas šķilas.
Meža ciema ļaudis gatavojas svinēt auglības svētkus — līgovakaru.
Pagalma galā, pie birzes ieejas pret lielo ozolu, vīri slien gaisā garu, slaidu egļu kārti ar sveķotu sārtu. Klētiņas priekšā sievas beidz klāt mielasta galdus. Steķos sīc miestiņa un medalus mučeles. Visu ēku durvis nopušķotas bērzu meijām, sērmūkšļu zariem un ozollapu vaiņagiem. Pēdējās nosebojušās meitas atgriežas no pirtiņas.
Jau labi priekš saules rieta visi ir gatavi svētkiem un pulcējas ap klētiņu un birzi. Vēl laika gana. Svētki sākas tikai ar krēslu, kad varēs iededzināt līgougunis. Un bez tam nav mājās zintnieces Vālodzes, kura aizgājusi vērī sameklēt pēdējās šis vasaras plaukuma dziedniecības zālītes.
Beidzot pārnāk Vālodze ar ziedu nastiņu. Saule jau pazūd aiz meža sienas. Meitas un sievas uzsāk līgo- dziesmas. Vālodze — visa rīkotāja un dieviņam ziedotāja — uzvelk auklā piesietu aizdegtu skalu saišķi augšā pa kārti pie sveķu sārta. Sārts uztver uguni un iedegas. Augstu paceļas dūmu stabs pār vēri, liesmas apgaismo pagalmu, mielasta galdu, birzi. Tad vecā zintniece iet pie ozola izlūgties no dieviņa, no zemes- mātes, no Laimiņas auglību laukos un kūtis. Saime lūdz līdz, tad vaiņago ar ozola kroņiem Ermani kā ciltstēvu un saimnieku.
— Lai aug tavi kumeliņi!
Tad uzliek liepu vaiņagu Vālodzei galvā.
— Lai aug govis raibaliņas, lai aug baltas avitiņas!
Arī Vālodze apgādājusi pāris vaiņagu no sērmūkšļa lapām. Viņa piesauc abus vilkus, kuri jau ieņēmuši vietas zem galda un gaida, kas tiem atkritīs.
— Ligonakts ir arī dieva suņu svētki, — viņa saka, siedama katram kaklā vaiņagu, un pielīgo: — Aplīgoju mājas sargus, lai tos neplēš meža vilki!
Tad vīri vaiņago sievas, sievas vīrus, puiši meitas, meitas puišus un visi sēstas pie galdiem.
Labi paēduši, ļaudis vēl no mielasta neceļas. Vīri dzer stipro miestiņu, sievietes un bērni saldo medaļu. Līgošana un dziesmas turpinās bez pārtraukuma.
Pirmais pieceļas Tauris, pamājis ar acīm Trūdei, un abi nozūd no gaismas loka. Šonakt nolikta viņu abu saderēšana, un tie grib kopīgi iet meklēt papardes ziedu ciema eglājā.
Briedis sēz blakus Marijai. Viņš, ievērojis nozūdam tumsā Tauri ar Trūdi, pagriežas pret Mariju.
— Iesim arī mēs raudzīt, vai mums neiedegas līgo- naktī brīnumpuķe!
Marija ir tālu aizsapņojusies, un Briedim jāatkārto sacītais.
— Te ir tik labi sēdēt! — viņa mēģina atrunāties.
— Ak, ko! — Briedis traucas kājās. — Sī nakts nav sēdēšanai! Eima!
Viņš jautri satver meiču aiz rokas un uzvelk no sola. Marija nepretojas, kaut gan iet nelabprāt. Pēdējā laikā viņa arvien izvairījusies no labsirdīgā, neatlaidīgā, lācīgā puiša. Viņai neērti pieņemt tā pašaizliedzīgos pakalpojumus, jo viņas domas atkal klīst uz Pilteni pie Volfu Gotlība. Velti tā mēģinājusi sev iestāstīt, ka nemīl rātskunga dēlu, ka Briedis tuvāks viņas sirdij: arvien viņas sapņi nesas uz Piltenes mācītāja mazo dārziņu ar akmens solu ceriņu un jasmiņu krūmājā, kur Gotlībs ziedoņa naktīs ieradās un, turēdams cieši viņas rokas, stāstīja par savu mīlu.