— Viņš aizvedīs mani uz meža ciemu.
Gotlībs palaiž vaļā mīļākās rokas, izmisis satver kā dzelzīs viņas plecu un izdveš, gandrīz kliegdams:
— Attopies, Marij! Ko tu runā?
— Viņš mani vedīs pie tēva. Tas pārradies no jūras braucieniem un apmeties kādā Ugāles ciemā.
— Kādēļ viņš neatgriežas Piltenē? Kādēļ viņš pats nenāk tev pakaļ?
— .Viņš ir slims.
— Nē, nē, es tevi nelaidīšu!
— Arī audžutēvs negribēja mani laist. Bet vajadzēja padoties. Tēvs aizrakstījis landrātam. Tas pavēl.
— Ej pie landrāta! Lūdz viņu atjaut tev palikt te!
— Kā es to varu darīt, Gotlīb? Tēvs tak mani sauc.
Jauneklis salauzts atslienas pret žogu. Viņš nevar
atjēgties.
— Tu gribi atstāt gaišo audžutēva namu un iet tumšos meža biezokņos? Tu gribi atstāt mani un apmesties starp Jauniem gariem?
— Ai, Gotlīb, man nav viegli šķirties no tevis! Žēl man pamest arī Trūdi. Un atkal — no otras puses — sirds brīžam iegavilējas, ka tētiņš ir dzīvs, ka skatīšu atkal viņa mījo, laipno vaigu, kuru tik bieži redzu sapņos noskumušu un nelaimīgu.
Gotlībs nopūšas un nokar galvu.
— Es to neizturēšu!
Marija pieglaužas tam.
— Nevajag izsamist, mījais! Gan viss būs labi, un mēs drīz varbūt atkal tiksimies.
— Kā tad?
— Kad tevs atveseļosies, viņš tak nāks uz Pilteni. Viņš iegādāsies jaunu kuģi un, kad zemē atkal būs miers, tad brauks kā agrāk jūrā.
— Venta ir aizbēgusi no mums.
— Varbūt tā atkal atgriezīsies. Nu, lūk, gan viss būs labi,..;
Saprātīgā, gudrā meiča kaut cik nomierina iemīļoto. Viņu sarunas kļūst arvien mierīgākas. Tad Marija atvadās, lai paspētu savākt ceļa sainīti līdz pirmajiem gaiļiem.
Tonakt neviens mācītāja mājā neguļ. Pats Huneks sēž savā darbistabā pie sveces gaismas, ar niknumu un žulti aizrautībā rakstīdams jaunu sprediķi pret sātank labā Gerda, kurai nebija svešas Marijas un Gotlība sirdslietas, zinādama, ka meiča aizgājusi atvadīties, pati parūpējas par ceļa drēbēm un citu vajadzīgo, lai no rīta viss būtu kārtībā. Vismazāk par miegu domā Trūde; kad krustmāte, sakravājusi Marijas lietas, iziet no_kambara, tā basām kājām klusi kā kaķis nokāpj leja un atver priekšiņas durvis. Te uz lāvas guļ vecais sumpurnis. Mēnesgaisma pa mazo lodziņu mazliet ļauj saskatīt guļošā kontūras. Ne bez drebēšanas meitene tuvojas un apstājas dažus soļus no lāviņas. Labu brītiņu tā stāv, roku uz nemierīgi pukstošās sirds piespiedusi. Izrādās, ka arī baigais viesis neguļ.
— Vai tu man gribi ko teikt, meitiņ? — pēkšņi Trūde dzird klusu balsi.
— Jā, — viņa izdveš.
— Nu, ko?
— Tu aizvedīsi Mariju. Ņem arī mani līdz!
īss klusuma brīdis, kurā Trūdēs satrauktās smadzenes iedomājas dzirdam it kā gandrīz neuztveramus smiekliņus.
— To nevar, bērns, — viesis atbild.
— Kādēļ ne?
— Tēvs tevi nelaidīs.
— Es bēgšu līdz slepeni. Man nav bail.
— Bail? No kā?
— Nu, no mežu gariem.
Atkal Trūde iedomājas dzirdam tā kā smieklus, un gulētājs saka:
— Bet šie meža gari nevar būt tavi draugi..
— Nevar? _
— Tu esi mācītāja meita. Meža gari esot vella bērni. Tās ir divas naidīgas pasaules.
— Vai viņi man darīs ko ļaunu?
— Ko var zināt…
— Bet ja es savu dvēseli norakstu vellam?
— Vai tu patiesi to gribētu?
— Jā! Lai tikai būtu viņu pulkā. Vai ņemsi mani līdz?
— Nē, bērns. To nevaru. Tad tavam tēvam būtu iemesls mani nodot stārasta tiesai, un tad landrāts runātu ar mani citādi nekā vakar.
— Tad iešu labprātīgi līdz.
— Arī to nedrīkstu Jaut.
— Es sekošu desmit sojos aiz jums.
— Tā mēs ar Mariju netiksim no vietas. Mums būs jāved tevi atpakaj… Atstāj, meit, savas iedomas un klausi tēvam!
Trūde brītiņu pastāv, tad gausi apgriežas un iziet nopūzdamās.
Pirmajos gaiļos Marija ar pavadoni bija atstājusi Pilteni un, gaismiņai svistot, sasniegusi mazo mežu.
Tikai tagad meiča īsti izprot šķiršanās sāpes. Pēkšņi viņa sajūt pārtrūkušu saiti ar ļaudīm, kuri tai bija mīļi un labi, un viņu pārņem baigs vientulības smagums. Līdz šim tā vēl ne vārdiņa nav apmainījusi ar vedēju, kurš klusi, sevī nogrimis, sojo tai blakus ar viņas mantu pauniņu uz pleca.
Jau vairāk reižu Marija pametusi slepenus skatus uz pavadoni. Tas, mežam sākoties, vairs nesedz seju ar savu villas lakatu, jo te gaiss ir svaigs un tīrs. Top arvien gaišāks un vecā sejas panti labāk saskatāmi.
Marija vēro: sirmgalvja vaibsti nav vairs skarbi kā vakar, kad to ielenca pūlis. Viņa skats ari nav vairs tik ass, bet gaiši zilās acis mirdz maigi un laipni. Viņš, nojautis, kas nospiež meiču, pirmais iesāk valodas:
— Vai neesi jau nogurusi, bērns?
— Nē, vectēv.
— Vectēv, tu saki… Tā ir labi, Marij. Tā ciemā mani sauc. Sveši dēvē par meža veci. Piltenē dzirdēju sumpurņa vārdu. Citādi mans vārds ir Ermanis un pavārds Zviedris; bet šos vārdus vairs neviens nelieto.
Marijai uz mēles jautājums: vai vecais vīrs patiesi nav sumpurnis? Bet tā pārdomā tūlīt: ak, nē! Tās tak blēņas…
Pēc maza brītiņa viņa, drošāka, jautā:
— Kā tu, vectēv, pazīsti manu tētiņu?
— Mēs bijām karabiedri ar tavu tēvatēvu, labi draugi, un tā iepazinos arī ar viņa dēlu — Kasparu.
— Tad jau ilgi esat pazīstami?
— Ar tavu tēvu iepazinos tikai kara sākumā. Lai ejot būtu īsāks laiks, tad pastāstīšu visu par sevi.
— Ai, stāsti gan, vectēv!
—; Par lielā hercoga Jēkaba laikiem tu gan šo to zināsi. Tai posta gadā, kad zviedri sagrāba Kurzemi un hercogu aizveda gūstā, man bija trīspadsmit gadu. Mans vectēvs ņēma mani un brāli līdz karā. Abi tie krita kaujās. Mūsu pulkā bija arī tavs vectēvs — Sār- nates Uģis, ar kuru sadraudzējāmies. Kad karu laimīgi beidzām, Uģi lielkungs iecēla par savas bijušās dzimtmuižas pārvaldnieku, bet mani pieņēma dienestā Jelgavas pilī. Tur man, meitiņ, pienāca nelaimīte: kāds galminieks tīkoja pēc manas līgavas. Es viņu divkaujā nodūru, un tā vajadzēja kopā ar saderināto bēgt. Mēs apmetāmies Ugāles mežu biezoknī. Tur iekopām zemi, piedzīvojām bērnus un bērnubērnus un dzīvojām nošķirti no visas pasaules. Pat šodien vēl tikai nedaudzi tuvākās apkārtnes zemnieki zina atrast mūsu ciemu. Mums auga maize un lopiņi, bet cilvēkam ir vajadzīgs arī vēl cits dzīvei. Es laiku pa laikam gāju uz Ventspili pelņā, lai iekrājies atgrieztos mājās ar sāli, dzelzi, stikliem un šo to nepieciešamu. Tā Ventspilī — tas būs gadi deviņi atpakaļ — mani pārsteidza karš. Zviedri ieņēma pilsētu. Es paglābos uz kuģa, pie kura iekraušanas strādāju, un izbēgām jūrā. Ienaidnieks aizsprostoja ostu, un atpakaļ vairs netikām. Braucu līdz uz Lībeku. Sarunās ar kuģinieku uzzināju, ka viņš ir mana -labā karabiedra — Sārnates Uģa dēls.