Atkal palaista vaļā, Marija kā bulta uzšaujas kājās. Apreibusi streipuļo.
— Mārietl Māriet, mīļā! — sauc, arī skūpsta reibumā, Briedis, satvēris meičas priekšauta malu.
Marija grib atbildēt, bet lielā saviļņojumā nespēj izdabūt ne skaņa's pār lūpām. Ir piepildījusies Taura mātes aizredze.
Iegavilēdamās Marija nolaižas ceļos pie Brieža, satausta tā galvu, piespiež pie savām sabangotām krūtīm, glāsta puiša seju, matus drebošām rokām, tad pieplok gluži klāt, un atkal abu lūpas savienojas ilgā, karstā, asarām mitrā skūpstā.
Kā zibeņa stars Marijas sirdi ir ķērusi mīla. Līdz šim tai nebija sajēgas par viņu. To apgaismoja Brieža
skūpsts, Nu viņa visa ir kā atraisīta no šīs zemes. Tā jūt sev priekšā atvērušās debesis.
Skūpstu nogurdināti un apreibuši, viņi atņem muti no mutes, bet jo ciešāk sakļaujas viņu rokas. Viņi sēž un klausās viens otra sirds pukstos. Un raugās sev priekšā uz tumšo purvu, kur mirdz malduguntiņas.
— Lūk, papardes zieds! — maigi čukst Marija.
— Tā mana zvaigzne, — gurdi atbild Briedis, — kas atspoguļojas akacī. Tagad viņa pie mūsu kājām. Tas ir mūsu papardes zieds. Līgonaktī uzplaucis.
Atkal savienojas abu mutes. Pirmais mīlas salkums ir remdēts. Skūpsti kļūst maigāki, gurdāki, saldāki.
Nemanot ir nobālušas zvaigznes. Nemanot nodzisušās malduguntiņas. Austrumi sārtojas. Apklusušas līgodziesmas, kuru skaņas gan plūda šurp uz purva malu, bet neatrada atbalsi jaunos ļaudīs, kuru sirdis dziedāja citu dziesmu.
Abi atgriežas ikdienā, izdzirduši aiz sevis eglājā ūjināšanu. Viņi pieceļas, Briedis atsaucas. Pienāk Tauris un Trūde.
— Mēs jūs izmeklējāmies pa visu ciemu. Vālodze gaida jau sen.
— Viņa grib paziņot saimei mūsu četru kāzu dienu.
— Skat kā? Kā viņa to zina?
— Vālodze ir zintniece! — Trūde pasmejas. — Un es arī jau sen to zināju.
— Jā, tu arī būsi kādreiz zintniece, — atsmejas pretī Briedis.
Aizgūtnēm pļauj mellā nāve Piltenes namos, sētās, ielās. Pļauj. Kā ar neredzamu izkapti, pati neredzama. Kā aizpļautus redz saļimstam gājējus. Kā izkapts vēzieni liekas sanam karstās, spiedīgās vasaras biezā gaisā, kad kāds pakritušais ievaidas.
Ir bula laiks. No agra rīta līdz vēlam vakaram čīkst gandrīz tukšajās ielās miroņu rati, izvezdami mēra upurus pa austrumu vārtiem uz mazajā mežā izrakto milzu bedri. Tur tagad gāž visus bez izšķirības — kā bagātos namniekus, tā nabagus. Mērī mirušais ir izstrīpots ne tikai no dzīvajo, bet arī no kārtu un ģimenes sarakstiem. Neviens tam pakal neraud, jo ikvienam jāraud pašam par sevi pēdējās stundiņas gaidās.
Piltenē nav vairs valdības. Rātes kungi ar savām ģimenēm, sagādājuši maizi, gāju, ūdeni ilgākam laikam, ieslēgušies savos namos, norobežojas no sērgas pārņemtās pilsētas. Viņu durvis atveras vienīgi tad, kad jāizliek uz ielas aizvešanai kāds mirušais. Bet šis durvis veras biežāk nekā pārējo iedzīvotāju durvis. Pret mēri, izrādās, neviena bulta, neviena atslēga nav pietiekoši droša. Sērgas dīgļi lidojot gaisā — tā runā Piltenē — kā neredzami, sīki puteklīši. Tos mellā nāve, nostājusies pakalniņā, esot izpūtusi caur vara tauri pār pilsētu.
Piltenē nav valdības. Dzīve rit savu gaitu, un ikviens dara, kā grib. Nav rīkotāju, nav pavēlnieku, kas liktu tīrīt ielas, kurās tagad mēsli jau krājas kaudzēm. Arī miroņi paliktu guļam, kur pakrituši vai kur izlikti, ja vecais rātes kalps Juris — arvien sava pienākuma stingrais un apzinīgais pildītājs — ar abiem dēliem diendienā nevāktu līķus un nevestu uz bedri.
Arī amtmanis Andrejs Sarfenbergs dara visu, ko spēj. Tak maz viņš spēj, jo veselais, kam tas dod rīkojumu, pēc stundas jau izrādās sērgas ķerts. Un cilvēks, uz nāves sliekšņa raudzīdamies pretī mūžībai, ir slikts laicīgas varas gribas pildītājs.
Sarfenbergs tomēr mēģina ko darīt. Jaunais hercogs — Fridrihs Vilhelms ir ieradies Kurzemē un apmeties Grobiņā. No turienes viņš izlaidis rīkojumu Jelgavai mēra aizsardzības lietā. Sī reskripta noraksts nonācis arī Piltenē. Valdnieks tanī pavēl no sirds piesaukt dievu, nožēlot grēkus un lūgt taisnā soda žēlīgu novēršanu. Tā kā baznīcās gadās biežas saslimšanas, tad atvēl līdz turpmākajam, kad dievs atkal dos veselīgus laikus, noturēt dievkalpojumus vācu draudzei rātsnama priekšā, bet latviešiem — kur tiem ērtāk pulcēties. Saslimušie jāaizvāc uz kādu tukšu riju. Svešiniekus aizliegts uzņemt namnieku mājās. Krogi un iebraucamās vietas ik nedēļas kontrolējami un slimie aizvācami. Ja kādā namā vecāki nomirst, tad bērni novietojami pie radiem, bet, ja tādu nav vai ja tie atsakās, tad bāriņi aizvedami uz citu riju, kur mitinās vēl sērgas neķertie. Gluži izmiruši vai atstāti nami un krogi ir aiznaglojami, un nekas tanīs nedrīkst tikt aizskarts, pirms sērga nebūs mitējusies. Zagļi un ielau- zēji sodāmi ar nāvi. Sērgā mirušie nav apbedami baznīcās, bet kapsētās — kā muižnieks, tā nabaga namnieks. Aizbraukušajiem rātskungiem jāatgriežas un jārūpējas par kārtību un saviem pienākumiem.
Piltenes amtmanis ar šī rīkojuma norakstu dodas uz pili pie stārasta, lai tas uz hercoga Jelgavas pavēles pamata var arī Piltenē ieviest apsveicamos aizsardzības līdzekļus, piespiest rāti darboties.
Bet landrāts Maidels izrādās jau pirms gaismiņas aizbraucis uz savu Dundagas muižu, no kurienes tam atvesta ziņa par sievas saslimšanu.
Amtmanim jāliekas mierā. Pats viņš nekā nespēj izvest, jo rāte ir noteicēja Piltenē. Neapmierināts viņš atgriežas mājās, sava uzticamā vilka pavadīts.
Ir agrs. Ielas vēl ļaužu tukšas. Tikai bez kopēja palikuši mājkustoņi — sivēni, suņi, piles klejo apkārt, meklēdami ko ēdamu sētmalās un grāvjos. Gandrīz visi logi noslēgti, daudzi nami aiznagloti. Vienu otru durvju priekšā guļ palagos ietītie pa nakti mirušie un aizvešanai izliktie sērgas upuri. Vecā Jura un viņa dēlu līķrati jau čīkst ielās.