Sarfenbergs nogriežas uz Ventas krastu, kur, kuplu koku ieslēgta, aiz plašas noras stāv viņa mazā saimniecība, līdz šim vēl sērgas pasargāta.
Norā ganās amtmaņa aitas. Saimnieks iet garām savam ganāmpulkam, bet vilks atlaižas tā tuvumā pie krūma kā sargs un gans, kā parasti to dara, ja nav jāpavada kungs viņa amata gājienos. Parasti bailīgās, tramīgās avis ir apradušas ar savu sargu, nebēg no viņa, nāk gluži klāt, aposta to, klausa tam, ja viņš kādu tālāk aizklīdušu atgriež pie citām. Citkārt plēsīgā meža zvēra draudzība ar māju kustoņiem atgādina paradīzes teikas idilli.
Amtmanis, jau pagājis gabaliņu, pēkšņi izdzird aiz sevis niknu ierūkšanos. Viņš atgriežas. Vilks, piecēlies kājās, dzen kādu aitu prom no ganāmpulka. Tā ir sveša, pienākusi no pilsētiņas. Aita atbēg, apstājas un ieblējusies ar līkumu atkal tuvojas baram. Redzams, tai netīk klejot vienai: viņu velk pie citām. Vilks no jauna aizdzen svešo. No jauna tā met līkumu uz ganāmpulku. Dzīšana atkārtojas. Neatlaidīgais sargs arvien atgriež uzmācīgo viešņu. Tā top gluži tramīga, un nemiers pārņem arī ganāmpulku. Vilks ietur arvien vēl savu apbrīnojamo mieru.
Beidzot tiepīgai aitai izdodas iesprukt barā. Nu gans iekaist. Arī viņš metas vidū. Pulks izklīst un, saskrējis barā, diedz uz māju pusi. Svešā pakaļ. Vilks pēkšņi baigi iegaudojas un nikni metas virsū muļķa tiepšai. Dažos acumirkļos tā guļ zemē ar pārkostu rīkli.
«Brīnums!» nodomā amtmanis. «Tāds mans vilks nekad nav bijis. Vai viņā pēkšņi pamodusies plēsoņas daba?»
Bet zvērs aitu tālāk neplosa. Viņš atiet, no nokostā lopiņa un, galvu purinādams, sprauslā, it kā gribēdams nopurināt nepatīkamās spalvas, kas līdz ar asinīm aplipušas ap purnu.
Tad amtmanis ievēro divas sievas, ogotājas, kuras, sīkā alksnāja malā iznākušas, redzējušas vilka uzbrukumu. Tās, pametušas groziņus, kliegdamas skrien uz pilsētu.
— Nebaidieties! — Sarfenbergs sauc tām nopakaļ. — Cilvēku mans suns neaiztiks.
Sievas nedzird un skrien, cik jaudas, kliegdamas un vaimanādamas.
Amtmanis sauc vilku. Tas nāk, šņaukādams un purnu zālē slaucīdams. Pienācis noguļas zemē un mierīgām, uzticīgām acīm raugās saimniekā.
— Kā tad tu tā, draugs — saplosīji aitu? — cilvēks saka zvēram reizē laipni un pārmetoši.
— Neko nevarēja darīt, — atbild vilks savā valodā, iesmilkstēdamies un asti pavicinādams. Viņa dzīvnieciskā sirdsapziņā nav pašpārmetuma par notikušo. Acīs ir apmierinātība par savu rīcību. Tās saka: «Es darīju savu pienākumu, kaut gan tas nebija patīkams.»
Amtmanis iet uz mājām. Vilks, atkal mierīgs, soļo līdz, raudzīdamies uz augšu saimniekā savām skaidrajām, gudrajām acīm. Liekas, viņš gribētu ko teikt, bet apzinās, ka cilvēkiem ļoti vāja saprašana, ka tie tikai vārdos var aptvert to, kas dzīvniekiem tiek skaidrs ar vienkāršu skatienu, kustību, balss skaņu un galvenā kārtā ar instinktu.
Daiļa un glīta ir amtmaņa Andreja Sarfenberga sēta. Visur spodrība un kārtība, kādu neredz neviena Piltenes rātskunga mājās. Kokiem apaugušais nams pat karstākā vasaras tveicē sniedz tīkamu vēsumu. Saimniecības ēkas, kaut gan vecas, rūpīgi pielāpītas.
Pagalma vidū zem kuplas liepas saimniece jau uzklājusi brokasta galdu. Sarfenberģiene, gan iesirmiem matiem, vēl stalta un spēcīga, nāk pretim vīram.
— Nezini, kas mūsu aitas satramdījis? Nupat tās uztrauktas pārskrēja no noras un sabēga kūtī.
Vīrs piesēstas brokastam un pastāsta sievai notikušo.
— Savādi. — Sieva domīgi raugās baltajā galdautā. — Sērga padara ļaunus un neuzticīgus ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus. Vilks vairs nelaiž pagalmā nevienu svešu. Vakar viņš, nikni rūkdams, aizdzina vairākus zemniekus, dāvanu lūdzējus. Šorīt, kad tu aizgāji, arī pienāca kāds ubags. Iedevu tam grasi. Bet pateicības vietā viņš novēlēja ļaunu, skauzdams mūsu sētas košumu. Mēs te dzīvojot pārticībā, bet citiem neesot maizes. Promejot viņš noņurdēja it kā lāstus, ka visai mūsu labklājībai vēlot galu.
— Tev taisnība, Anna, — saka amtmanis. — Posts, sērgas un nabadzība padara cilvēkus sliktus. Varbūt mūsu vilks to sajūt un tādēļ nevienam neuzticas, top naidīgs pret svešiem.
Tikko Šarfenbergi beiguši brokastot, pagalmā ienāk Volfu Gotlībs. Viņš ir sakarsis no steigas, viņa skumjā, nomāktā sejā uztraukums. Rātskunga dēls pēdējā laikā ir ļoti pārvērties.
Vilks pieceļas un iet pretim viesim. Pret Gotlību viņš ir laipns un draudzīgs. Gotlībs, garām iedams, noglāsta vilka galvu. Apsveicinājies ar saimniekiem, Gotlībs saka:
— Aizvediet un noslēpiet kaut kur savu vilku! Ātri! Pulks ļaužu, apbruņojušies ar dakšām un cirvjiem, grib fo nosist.
Šarfenbergi saskatās.
— Tev taisnība, Anna, — saka amtmanis. — Te atkal parādās ļaužu ļaunums. Tās abas sēņotājas ir iz- kliegušas pilsētā par saplēsto aitu. Bet vai tas būtu pietiekošs iemesls šādam karagājienam? Lopiņš bija bez saimnieka, tas klīda savvaļā.
— Noslēpiet vilku kaut kur šķūnī! — Gotlībs steidzina. — Viņi nāk. Es dzirdu balsis.
No noras puses jau dzirdama kņada.
— Pamēģini, Andrej, pūli nomierināt! — Anna saka un lūdz Gotlību ieiet ar vilku namā.
Drīz pagalmā iebrūk Piltenes namnieki — viri, sievas, pusaudži. Viņu vaibsti saviebti naidā un satraukumā. Rokās cirvji, dakšas, rungas.
— Kur ir tas vilkatis, amtman? — kāds plecīgs virs, barvedis, sauc.
— Jūs domājat manu vilku? — Amtmanis, stāvēdams pie galda blakus sievai, mēģina būt mierīgs.
— Tas ir vilkatis — velis vilka ādāl No viņa nāk visa mūsu nelaime.