— Kāpēc jūs tā iedomājaties, mīļie ļautiņi?
— Velis nekad nerādās savā īstajā izskatā. Viņš pieņem arvien kāda dzīvnieka veidu.
— Ja arī tā būtu, kāpēc tad tam taisni manā vilkā vajadzētu ielīst?
— Viņš nav īsts vilks, to visi redz. īsts vilks nekad nedzīvos pie cilvēka. Lieta ir skaidra, un lieka katra runāšana. Līdz ar vilka ādā tērpto nelabo droši vien izbeigsies arī mēris.
Velti Sarfenbergs pūlas vest saniknoto pūli pie prāta. Tas kļūst nepacietīgs un taisās lauzties ēku durvīs. Viņa niknums un satraukums arvien pieaug. Amtmanim nav izejas. Jāpadodas pārspēkam.
— Man jāpilda jūsu griba, cik neprātīga tā arī būtu, — viņš saka smagu sirdi. — Labi. Es nošaušu savu labo, uzticīgo mājas sargu.
— Mēs paši viņu nositīsim. Sacirtīsim gabalos.
— Nē! To nepieļaušu! — amtmaņa balss skan skarbi un pavēloši. — Pirms jūs to uzbeigsit, viņš saplosīs dažus no jums. Atstājiet pagalmu!
— To nedarīsim! Mums jāredz šī elles suņa gals.
— Ejiet uz Ventas krastu! Tur aprims jūsu asins- kāre.
Pūlis vēl vilcinās.
— Ejiet! — saimnieks nikni uzsauc. — Es izpildīšu jūsu /nejēdzīgo iedomu! Ko jūs vēl gribat?
Ļaudis atkāpjas. Amtmaņa seja ir kā nakts. Anna klusu raud, seju priekšautā apslēpusi. Andrejs Sarfenbergs iet uz namu pēc bises. Viņa kājas kā svina pielietas. Sirds tik smaga kā nekad.
No agra rīta līdz vēlam vakaram Piltenē čīkst vecā Jura un viņa dēlu rati, vezdami mēra upurus uz mežu. Neviens vairs nepiegriež vērību viņu vezumiem, neviens vairs netaujā, ko atkal mellā nāve uzveikusi.
— Visus mūs Juris aizvedīs, — saka namnieki.
— Ir pienākusi pastarā diena.
Ielas atkal pildās ļaudīm, jo nav nekādas nozīmes ieslēgties savās mītnēs: mēris ielien visos noslēptākos kaktos.
— Nav tālu pasaules gals! — tā runā piltenieši.
— Dievs atdevis zemi vella varā. Tagad sātans mūsu kungs, un pagāni ir gudrākie: tie jau no sendienām viņu pielūdz, tie ellē būs pirmajā vietā.
Vecais, kādreiz bagātais Hausers, kuram karš laupījis visus viņa kuģus, no smagā zaudējuma kļuvis gluži bērna prātā. Kad sērga vēl atņēma tam sievu un meitu, viņš atstāja māju un pārgāja dzīvot kapsētā. Te, zem klajas debess, viņš pavada savas dienas dzīrodams un ērmodamies. Te viņu apciemo daži draugi, un Hausers tos pacienā no sava vīna pagraba bagātajiem krājumiem. Vecais, kādreiz sīkstais neprātis ir viesmīlīgs kļuvis. Arvien vairāk ap to pulcējas dzīrotāju, un drīz sākas kapsētā orģijas — Sātana vespers. Sī garīgā epidēmija pārņem gandrīz visu pilsētu. Veci un jauni, vīri, sievas, pat bērni steidz uz kapiem. Tiek iekurts sārts. Ap to, rokās saķērušies, lec un dejo neaprakstāmā apmātībā prātu zaudējušie piltenieši, gau- dīgi vilkdami improvizētas dziesmas par godu pasaules jaunajam valdniekam — sātanam.
Veltas ir amtmaņa pūles savaldīt un izklīdināt trakojošo baru. Starp dzīrotājiem ir arī rātskungi, un Šarfenberga vara pār tiem nesniedzas. Neviens uz viņu neklausās.
Pirmajās dienās liekas, ka patiesi ļaunie gari savus pielūdzējus saudzētu. Nevienu no tiem neskar mellā nāve, kurpretī namos ieslēgušies nosvērtākie namnieki arvien vēl iznes durvju priekšā mirušos.
Bet tad pakrīt kāds no dejotājiem, un dažas stundas vēlāk jau pie kapsētas mūra pietur Jura miroņrati. Pirmajam seko citi, un drīz sērga prasa vienu upuri pēc otra. Slimos novāc pie malas, un orģijas turpinās vēl neprātīgākā reibumā.
Rātskungs Volfs bija aptaisījis savai mājai apkārt augstu, cietu sētu. Tā tomēr nelīdzēja. Mēris atrada ieeju, un beidzot Gotlībs izlika durvju priekšā arī tēva līķi. Tagad viņš palicis viens. Gotlību mēris neskar. Viņš staigā kā sapnī pa tukšajiem kambariem un domā par Mariju, kuras dzīvi tēva mājās tas jau neskaitāmas reizes bija iztēlojis visos sīkumos. Lūk, šī saulainā stūra istaba būtu Marijas kambaris. Te, kaktā, stāvētu viņas balti apklātā, vismīkstākiem dūnu spilveniem nokrautā gulta. Te, pie loga, būtu viņas rokdarbu galdiņš. Tam blakus liels venēciešu spogulis. Tālāk oša koka skapis, skaisti apkalta lāde, liels atzveltnes krēsls. Cik jauka un mājīga būtu šī istabiņai Bet Marija viņu negrib. Tā nenāks uz Pilteni. No Gotlība mutes izlaužas izmisusi nopūta.
— Ak! viņai ir labi tur! Protams, Sumpurņu ciemā nav rātskunga nama ērtību, tur nav tā jaukuma un bagātības. Bet — tur nav arī mēra … Tur ir veselība, te — sērga, tur — miers, te — satraukums, tur — laime, te — nelaime.
Gotlībam aptrūkstas elpas plašā, tukšā nama sienās. Viņš iet uz ielas.
Ir karsta diena. Saule spiež. Nav ne mazākās vēsmas. Gaiss liekas biezs un nekustošs kā bieza, netīra stikla masa, pārlieta pār pilsētu. Grūti elpot. No netālās kapsētas skan dzīrotāju vienmuļā gaudošana. Aiz kokiem redzami gurdeni dejotāji. Tur ir paēna. Tur ļaudis. Viņš pasper soli uz kapsētas pusi, bet apstājas. Nē, tur viņš mieru neatradīs!
Jauneklis apgriežas un iet tālāk pa ielu uz otru pusi. Vienaldzīgi viņš raugās uz namdurvju priekšā izliktiem līķiem, uz garāmbraucošiem miroņratiem, uz vienu otru gurdenu garāmgājēju. Kāda viņam daļa gar to, kas visapkārt? Kāda viņam vispār par kaut ko daļa?
Jaunais Volfs tuvojas austrumu vārtiem. Še, nomalē, neredz nevienas dzīvas dvēseles. Kā izmiris šis gals. Tikai attālāk kviec sivēpts. Sētā iedziedas gailis.
Pa vārtiem iebrauc Jura miroņrati un griežas apkārt, jo tepat tam iznāks pilna krava: abās pusēs vārtiem guļ pusducis nesen izliktu mēra upuru.
No kāda pagalma iznāk būdnieks ar sievu. Abi tikko velk soļus; redzams, ari viņi sērgas mākti.
Vīrs ķeras pie kājām tuvākajam mironim, lai ar Jura palīdzību to ieceltu ratos. Nav spēka viņam. Sieva palīdz. Beidzot ar pūlēm ieceļ. Viņš noslauka sviedrus no pieres un pamana Gotlību, kurš, netikdams garām, apstājies. Būdnieks drūmi paraugās rātskunga dēlā un saka: