Viņa nenogurst. Pirmatnējais spēks un veselība mājo kalsenajā augumā. Sirmie gadi nav vēl vājinājuši tās sīkstos muskuļus un mazinājuši ietiepīgo izturību.
Un tomēr kādudien Vālodze rudzu pļaujā, pašā darba vidū, atliec taisni muguru, paliek nekustīgi stāvam un ilgi raugās uz vēra galotnēm aiz lauka, gluži sevī nogrimusi. Tad tā it kā atmostas, noliek savu īso izkapti un iet uz meža malu atsēsties. Labu laiku te tā sēž pie ciņa, laizdama sev garām pļāvēju pēc pļāvēja.
Vecais Ermanis nāk, gāzdams smagu rudzu vālu.
— Noguri gan! — viņš uzsauc. — Protams, kā gan ne!
— Nē, nē. — Vālodze papurina galvu.
— Tu strādā pāri saviem spēkiem.
— Vēl spēka man gana. Bet laika nav.:
— Gan tiksim laikā galā.
— Ar pļauju — jā. Bet kāzas jāsteidzina. Liec, lūdzams, izkapti pie malas un pabeidz jauno ļaužu namiņu!
— Tas gatavs. Tikai logi jāieliek.
— Mums stiklu nav un svina rūtīm. Ej uz Ventspili, Erman, atnes!
— Bet rudzi?
— Gan citi nopļaus.
— Lai notiek, Vālodze! Rīt došos ceļā.
— Labi, Erman.
Ermanis iet tālāk. Vālodze turpina dīkā sēdēt.
Kad tuvojas Trūde, kūlīšus siedama, vecā to piesauc klāt un ved meiču uz ciemu. Darba skuba un nemiers gluži izgaisuši no Vālodzes būtnes.
— Nav vērts steigt, — viņa saka gurdi. — Mēs nesasteigsim.
— Jā, — Trūde piebilst. — Šogad nepieredzēta bagātība. Pļaujas svētki nav tālu.
— Ne tas, — Vālodze atbild domīgi. — Darbu mēs veiktu, bet laiku neveiksim.
Trūde labi nesaprot, bet netaujā tālāk.
Iedama garām Ermanim, Vālodze vēlreiz atgādina:
— Tātad rīt tu dosies uz Ventspili?
— Jā. Jāklausa tevi, jo tu zini, kas vajadzīgs.
Sievietes sasniedz ciemu. Vālodze ieved Trūdi savā
kambarī, nosēdina to sev blakus un pēc pamestās vasarīgās darba steigas sāk dīkā mierā meičai mācīt savas zintis, skaidro tai savu zāļu un ziežu noslēpumus, vingrina viņas garu dieviņa izprašanā.
Mācības beigusi, tā pieceļas, saņem meičas galvu rokās un, cieši raudzīdamās viņas acīs saviem pelēkajiem, skaidrajiem redzokļiem, it kā iedvesmēdama spiežas tās dvēselē.
— Ņem labi vērā visu, mīļā meitiņ, ko stāstu tevi Tikai īss laiciņš tev atlicis piesavināties to visu, kam man bija vajadzīgi daudzi gadi.
— Kādēļ tikai īss laiciņš, vecāmāt?
— Man jāmirst.
— Ai, tu vēl spēka pillā! Vēl ilgus gadus varēsi mani mācīt.
— Nē. Pirms pļaujas svētkiem jau veļumāte mani aizsauks.
—Kā tu to zini?
— To nevar zināt. To tikai jūtu, nojaušu.
— Tad droši vien tu maldies.
— Nē, Trūde. Cilvēcīgās zināšanas visas kādreiz top maldi. Bet ne nojautas. Tās neviļ, ja viņas saprot pareizi.
— Kā var ko nojaust? Pastāsti!
— Kā? To, bērns, nevar pastāstīt. Nojautas nav cilvēku izdoma, bet dieviņa sūtītas. Arī tu kādreiz tās pieredzēsi. Lai pienāk gadi. Tev ir dievreģes gars…
Trūde domīgi raugās sev priekšā, tad pēkšņi iedomājas:
— Senos laikos, vecāmāt, visi cilvēki esot zinājuši savu nolikto dzīves sprīdi. Ir tāda pasaka.
— Nu, kāda?
— Kādreiz dieviņš gājis pa ceļu un ieraudzījis vīru taisām ap savu pagalmu žogu. Tas nebijis īsts, stiprs žogs, kā parasti ceļ, bet saimnieks savu žogu darinājis no nātru kauliņiem. «Kam tu tik nestipru sētu cel?» dieviņš jautājis vīram. «Tā drīz sakritīs.» — «Nav man vajadzīgs nekādas izturības,» vīrs atbildējis. «Parīt tāpat jāmirst būs.» — «Ak tā?» noteicis dieviņš un gājis tālāk. Bet no tā laika ļaudīm vairs nav devis zināšanas par viņu nāves stundiņu.
Vālodze pavīpsnā.
— Tā gan tikai pasaka, meit. Tomēr mums jātic, ka senos laikos cilvēki mūsu zemē būs bijuši gaišāku prātu un skaidrāku garu nekā šīsdienas ļaudis. Toreiz latvieši bija brīva tauta. Brīvi, vareni vīri kā miesā, tā garā bija mūsu sentēvi. Gaišs bija viņu skats dzīvē, ass viņu prāts. Tad atnāca svešie ļaudis un uzveica sentēvu garu, salauza viņu spēku… Tagad latvieši kā Kursā, tā Zemgalē, Latgalē un Vidzemē ir panīkuši, verdzībā nospiesti. Vairs tie nedomā savu domu, vairs neslavina savu dieviņu, vairs nedzīvo savu gara dzīvi… Nu vairs ļaudis nezina sava mūža vakara pēdējo stundu un neatceras savu un visas tautas gaišo rītu. Mēs esam atkāpušies no sava dieva, te ir tas iemesls … Bet neziņā izgaist tauta nevar. Tā atkal celsies senā spēkā un lepnumā. Tā atgriezīsies pie sentēvu gara. Un šo garu uzturēt — tas, meit, ir zintnieka pienākums. Tas ir tavs dzīves uzdevums, Trūde. Tātad mācies, vēro, iegaumē visu, ka vari stāties manā vietā! Es jūtu un nojaušu dieviņa lēmumu: pēc nedēļām divām man mirt.
— Vai patiesi, vecāmāt?
— Tā būs… Bet līdz tam tev jātop mūsu cilts loceklei, jāiziet pie Taura. Kāzas bija noliktas uz pļaujas svētkiem. Nu vairs nevaram tik ilgi gaidīt. Nedēļas laikā tev jābūt sievai, jātop zintniecei, manai pēc- niecei.
Trūdēs acis pildās asarām. Strauji tā metas pie Vālodzes krūtīm un piekļauj galvu pie viņas grumbainā vaiga.
— Ai, vecāmāt! Tu būsi maldījusies. Nevar būt, ka tev jāmirst. Tu vēl esi spēcīga, vesela.
— Lai, lai! — Vecā glāsta meičas galvu. — Lai mana veselība vēl laba, lai manas rokas vēl spēcīgas. Beigas tuvojas, es jūtu.
— Bet ļaudis mirst tikai no kādas kaites, no sērgas, nelaimes gadījuma.
— Var uznākt sērga, var gadīties nelaime, pēkšņs vārgums var pārsteigt veselo un spēcīgo. Ai, Trūdīt, dieviņš atradīs ceļus savas gribas izvešanai. Pērkoņ- tēva zibens var nogalināt cilvēku — pat no skaidras debess nākdams… Es eju, un tu nāc manā vietā. Rīt vecaistēvs dosies uz pilsētu. Pēc nedēļas būs nobeigts jauno pāru jaunais namiņš. Tad nosvinēsim kāzas un tu — kā ciema cilts locekle — sāksi savas zintnieces gaitas … Bet manis nebūs vairs ..