Otrā rītā ar gaismiņu Ermanis jau sataisījies ceļam, apjozis īso zobenu. Viņš iet pie Vālodzes aprunāties, vai vēl ko nav vajadzīgs pārnest no pilsētas. Trūde jau te ir priekšā, savas zintis mācīdamās. Meičai lūgums Ermanim: tam tak vienalga, kur viņš nopērk stiklus. Viņai būtu nododama vēstulīte krustmātei Gerdai. Vai vecaistēvs Ventspils vietā nevarētu doties uz Pilteni? Tagad, jaunā dzīvē iestādamās, Trūde grib vēl atvadīties no labās krustmātes — uz visu mūžu.
Ermanim nav iebildumu pret Pilteni. Viņš iebāž azotē Trūdēs rakstu, vēl aprunājas ar Vālodzi un iet.
Pagalmā darbinieki jau jūdz zirgus orēs. Šodien vedīs nopļauto labību mājās, mals miltus, ceps jauno maizi. Pēc tam pļaus tālāk. Abi ciema suņi pavada vecotēvu līdz laipām un noraugās pakaļ aizejošam.
Ermanis ieiet vērī. Vecais mežinieks soļo droši, noteikti, nemaldīdamies. Klajākās vietās viņš paceļ galvu un paveras, saules ceļā. Putnu dziesmas pavada gājēju, priekšā pagadījušies zvēri griež ceļu.
Vēlā pēcpusdienā Ermanis, izgājis lielo vēri, pār- bridis purvu, tuvojas Piltenes mazajam mežiņam. Pār to lido kraukļu bars un it kā apbēdināts ķērc.
«Kas tiem pāri darījis?» domā mežinieks, neko nezinādams, kas notiek ārā, Piltenē, nezinādams, ka mellie maitu putni, jau mēnešiem ostīdami sev tīkamo smaku, netiek pie gardā kumosa, jo pēc amtmaņa Šar- fenberga rīkojuma ikviens lielajā bedrē iegāztais mēra upuris tūlīt apberams kaļķiem un smiltīm.
Mazajā mežiņā Ermanis ceļā satiek pirmo cilvēku. Tuvāk pienācis, viņš pazīst Volfu Gotlību.
Rātskunga dēls sēž uz celma drūms, nogrimis domās. Izdzirdējis soļus, viņš gausi paceļ galvu. Saskatījis nācēju, pēkšņi traucas kājās, steidzas pretī Ermanim. Viņa vienaldzībā un skumjās sastingušie sejas vaibsti atdzīvojas.
— Tu, Ermani! — viņš gandrīz līksmi iesaucas, bet tad pēkšņi apstājas un sastingst uz vietas.
— Labdien, Gotlīb, — saka Ermanis un iet tuvāk.
— Nenāc! — Jaunai3 Volfs izstiepj rokas, un rūpju ēna pārlaižas tā sejai pāri.
Ermanis nesaprot:
— Kādēļ?
— Tu vari pārnest mēri uz savu ciemu.
— Piltenē mēris? — Vecā mežinieka piere nobāl. Viņš instinktīvi atkāpjas soli atpakaļ- Sl sērga laikam ir vienīgais, kas spēcīgajam, brašajam sirmgalvim iedveš bailes. Viņš ir redzējis plosāmies briesmīgo mello nāvi svešu zemju ostās, ar Kasparu kuģodams, un sērgas šausmas atstājušas viņā neizdzēšamu iespaidu.
— Jā, gandrīz puse Piltenes jau dus še, bedrē. — Gotlībs norāda ar roku sāņis mežā.
Ermanis sakniebj lūpas.
— Man bija jāiet uz pilsētu. Jāiepērkas.
— Piltenē vairs neko nepērk un neko nepārdod.
— Tad velti esmu nācis.
— Jā, mūsu dzīve apstājusies. Bet kā klājas meža ciemā?
•— Dzīvojam mierā.
— Un Trūde? Un … Marija?
— Tām labi iet. Pēc nedējas abas dzers kāzas.
Gotlība galva noliecas, acis aizveras. Tad viņš pacel
seju: tā ir atkal auksta un nedzīva.
— Pēc nedēļas, — viņš atkārto bez skaņas balsī.
Valodas apsīkst. Abi klusē, savu. pašu domu aizņemti. Tad Ermanis smagi atelpo.
— Jā, mellā nāve ir briesmīga. Es neuzdrošinos iet tālāk, lai sērgas dīgļus neaizvestu vēra vidū… Vai tu, Gotlīb, negribētu man pakalpot? \
— Ko varu darīt?
— Nodot Trūdēs krustmātei vēstuli.
— Huneku Ģerda ir mirusi.
— Mēri?
— Jā. Vakar ar veco Juri novedām to uz bedri.
Atkal klusums.
— Tad man jāgriežas atpakaļ, — beidzot saka mežinieks. — Paliec sveiks, Volfu Gotlībi
Gotlībs, gandrīz izmisis, nopūšas.
— Tu varēji man labāk novēlēt pretējo.
— Ko tad?
— Lai arī mani pieņem nave. Sveicini Marijul
Tad viņš asi apgriežas un gandrīz skriešus iet uz pilsētas pusi.
Ermanis noraugās tam pakaļ, pastāv brīdi, tad atģi- dies steidzas atpakaļ, kur nācis.
Piltenieši diendienā turpina savas neprātīgās orģijas kapsētā. Vēl nav izsīcis vecā Hausera vīna krājums. Ik ritu viņa kalps atved veselu vezumu muciņu, krūku, pudeļu dzīrotājiem.
Kāds piedzēries lišķis bija Hauseru nosaucis par jaunās mācības pravieti, un vecais nelga uzsāk sludināt sātana kultu. Viņš notur kapsētā vella mišas, no vīna un bēdām apskurbušais pūlis dzied elles liturģijas, uzved nejēdzīgas ērmu dejas. Pa klusās, pusizmi- rušās pilsētiņas ielām baigi izskan izlaidīgā, apmātā pūļa klaigas un dziesmas. Pārējie iedzīvotāji, kuri vēl garīgo līdzsvaru nav zaudējuši, ar likumu iet apkārt kapsētai, un nejēdzīgo orģiju troksnis vēl pavairo viņu bālajās sejās nemitīgās nāves pļaujas radītās šausmas. Tak maz tādu ļaužu manāms ielās; tie sēž savos namos ieslēgušies un pavada izmisuma pillas dienas un naktis lūgšanās par aizgājušiem tuviniekiem un sevi pašiem.
Un no agra rīta līdz vēlam vakaram ielās čīkst vecā Jura un viņa dēlu miroņrati.
Gotlībs vairs tos nepavada. Pēc tikšanās ar Ērmani viņš vairs netīko nāves. Atkal dzīvotgriba viņā pamodusies. Mazā Piltene nav vēl visa pasaule. Ja te valda pēdējais posts, izmisums, dzīves sabrukums un nāve, tad citur — Sumpurņu ciemā — ir miers, laime, dzīvesprieks!
«Dzīvot! Dzīvot!» sauc Gotlībā pēkšņi pamodies veselīgais instinkts, un pēc Ermaņa paziņojuma par Marijas kāzām uzliesmojusi skaudība un greizsirdība līdz ar radušos apvainojuma sajūtu piebalso: «Dzīvot, lai atriebtos, lai iznīcinātu likteņa lutekļu laimi!»