Tā tas ir cilvēku dabā: tie spēj pārciest visgrūtākos apstākļus, lielāko postu un bēdas, ja visa tā cēlonī saskata dieva sūtīto pārbaudījumu, un, nezaudējuši dvēseles līdzsvaru, iztur visu, sagaidīdami labākas dienas. Bet, ja ļaudis, ļaudamies sava aprobežotā prāta gudrībai, mēģina saskatīt ļaunajos apstākļos sev nodarītu netaisnību, meklēdami ap sevi un salīdzinādami savas bēdas ar citu priekiem, tad tie modina sevī skaudības jūtas — šo ļaunāko netikumu, ko kristīgā baznīca tik pareizi apzīmējusi par vienu — un pie tam vēl smagāko — no septiņiem nāves grēkiem. Un, lūk, šai nāves grēkā ir iekritis Gotlībs.
Viņa mīla pret Mariju nav izgaisusi. Atraidīts viņš kaut kā samierinās ar iedomu: es viņu neiegūšu, bet tā neies arī pie cita. Nevar būt viņai labāka vīra par mani — saka viņa iedomība. Dzirdējis no Ermaņa, ka Marija tomēr precas, Gotlībs jūtas apvainots dvēseles dziļumos. Viņš nedomā, neapsver, nemēģina vairs neko saprast. Viņš jūtas apvainots. Tad viņš tā īsti ierauga visu postu ap sevi un salīdzina Piltenes bēdas ar meža ciema mieru un laimi. Un pēkšņi viņu pārņem nikna skaudība.
«Kāpēc tā liktenis spēlējas ar mani?» viņš izmisis prāto. «Kāpēc Marijai tas dod laimi, man nelaimi? Mūsu dzīves ceļam vajadzētu būt vienam. Ja viņa būtu palikusi še, Piltenē, mēs kopīgi pārciestu sērgas postu, ai, cik viegli! … Šī netaisnība ir kliedzoša. Viņa man solījusies, viņai nav tiesības vienai būt laimīgai. Man viņas laime jāsatriec!»
Skaudības neprāts vairs nelaiž Gotlību vaļā. Tā apsēsts, viņš klaiņo apkārt un kaļ vistrakākos plānus savas atriebības izvešanai. Viņa citkārt daiļie sejas vaibsti tagad ir neglīti, viņa lepnās, mierīgās acīs tagad deg tumša, ļauna uguns. Tas labais, gaišais viņā, kas, satiekot Ermani mežiņa ceļā, nelaida to sev klāt, lai tas sērgas dīgļus no viņa varbūt neriārnestu uz meža ciemu, — tas labais, gaišais ir miri» rātskunga dēlā. Tā vietā greizsirdība, skaudība, naids liesmo viņa krūtīs.
Bez mērķa, bez apstājas klīzdams pa pustukšajām ielām, neviena neredzēdams, uz neviena gurdo sveicienu neatbildēdams, viņš savās domās desmitiem reižu nožņaudz Mariju, saplosa to gabalos, redz mirušu pie savām kājām. Beidzot paša fantāzijas radītās šausmas nobiedē jaunekli.
Gotlībs atjēdzas un raugās ap sevi. Viņš pienācis pie vecās, gandrīz jau sabrukušās, tikai baļķu balstos vēl turošās baznīciņas, kurā, vēl mācītājam Gosvinam
Hunekam dzīvam esot, vairs nevarēja noturēt dievvārdus un kuras durvis amtmanis bija licis aiznaglot.
Spējš nožēlojuma uzplūdums pārņem Gotlību. Skriešus viņš metas apkārt drupām uz sakristejas durtiņām, krūmiem aizaugušām. Viņš zina — tām jābūt vajā, jo kādreiz vēlos vakaros te nākts kopā ar Mariju, lai vientulībā runātu par savu mīlu. Rātskunga dēls iedrāžas ģērbkambarī un ieiet sagruvušajā baznīciņā. Viņš nometas pie vecā altāra paliekām un lūdz dievu.
Bet lūgšana nedod apmierinājumu līdzsvaru zaudējušai dvēselei. Gotlībs lec kājās. Un pārsteigts raugās vecajā Hauserā, kurš, plānprātīgi smīnēdams, stāv tā priekšā.
— Neaizkaitini sātanu! — Vecais kapsētas orģiju rīkotājs brīdinoši paceļ pirkstu. — Viņš tagad ir mūsu kungs.
— Ko jūs še darāt? — apjucis Gotlībs jautā.
— Nācu paraudzīt, vai te nav vēl palikusi vecā altāra sega.
— Kam tā jums?
— Lucifera altārim kapsētā. Bet nav vairs… Man šodien jālaulā Venta atraitne ar kaprača dēlu. Būs vellu kāzas.
Gotlībam top neomulīgi, raugoties plānprātīgajā vecī un dzirdot tā muldēšanu. Viņš grib paiet tam garām un atstāt baznīcu.
— Pagaidi! — Hausers satver jaunekļa elkoņu. — Tev arī jānāk pie mums. Tevi sauc.
— Kas sauc?
— Mūsu kungs.
— Kurš tas ir?
— Lucifers.
— Kas man ar viņu?
— Viņš zina tavus sirdēstu^.
— Kā viņš tos var zināt?
— Viņš zina, ka tavu tēvu paņēmusi sērga. Viņš tevi mierinās. Dievs ir miris. Viņš tagad valda pār Pilteni un visu bēdas grib remdēt. Nāc!
— Ej viens!
Gotlībs atbrīvo elkoņu un grib iet savu ceļu.
— Pagaidi! — Vecais atkal to aptur. — Tu nesaproti, kas tev vajadzīgs.
— Kas man vajadzīgs?
— Aizmirst visu!
— Ha, ha, ha, kā to var?
— Apreibinies! Mums būs kāzas kapsētā. Venta atraitne prec jauno kapraci. He, he, jauks pārītis! Priekš tevis man Joti labs, vecs vīns. Nāc!
«Apreibināties! Aizmirst visu …» Gotlībs pārdomā. «Varbūt Hauseram taisnība.»
Viņš nepretojas vairs un iet līdz.
Abi iegriežas kapsētā. Jau metas krēsla. Viri un sievas pulciņos sēž ap kapu plāksnēm un dzīro. Citi, rokās saķērušies, gausi kā pusmiegā dīvainā ritmā griežas riņķa dejā pāri nomīdītām kapu kopiņām. Neparasto ainu apgaismo pāris ugunskuru, kuriem malku pusaudži cērt un stiepj no tuvākiem, mērī izmirušajiem namiem.
Bērnišķīga, smieklīga, nožēlojama Gotlībam rādās vīna un bēdu skurbuma apmāto ļautiņu ērmošanās dīvainajās dejās; viņu nesakarīgās, aplamās sarunas par pasaules galu un sātana kundzību tam liekas vājprātības pilias. Viņš nosēžas savrup un sniedzas pēc vīna kausa.
Dejotāju loku atstāj vēl jaunā un spēka pillā Venta atraitne ar kaprača dēlu un pienāk pie Hausera.
— Jūsu cienība, vai nesāksat laulības?
— Nesadabūju altāra segas. Bet iztiksim tāpat.
Viņš uzsedz sieviešu lakatu uz sakrautām vīna kastēm, iededz sveci lukturī un noliek to uz improvizētā sātana altāra. Ļaudis izbeidz deju un sanāk apkārt. Sākas nejēdzīga laulību parodija, kurai saprātu; zaudējušais pūlis nododas sirsnīgā nopietnībā.