Gotlībs novēršas un dzer vīnu — kausu pēč kausa.
«Aizmirsties! Apskurbināties!» viņš saka sev. .
Dīvaini; vīns ir stiprs, bet nereiblna. Stiprāks par to ir viņa nemiers un satraukums.
Pēc beigtās nerru ceremonijas Venta atraitne un jaunais kapracis sirsnīgi saskūpstās ar saviem kāzu viesiem. Jaunā sieva pienāk arī pie Gotlība un izstiepj rokas.
— Ko gribi? — rātskunga dēls, nepiegriezis vērību Visam notiekošam, brīnēdamies jautā.
— Mums jāsaskūpstās. Tāds likums,
— Liecies mierā!
— Velti pretoties. Tā klājas. — Ventiene mācas virsū jauneklim. — Tu varbūt vēl ļaunojies par manām liecībām raganu tiesā? Aizmirsti visu! Visas sievietes tagad būs raganas un visi vīrieši — skaisti velli!
Reibumā streipuļodama, viņa apkrīt ar varu ap kaklu Gotlībam. Tas nodreb kā mūdža apkampienos un nepārvaramā pretīguma sajūtā no visa spēka atgrūž uzmācīgo. Ventiene krīt pār tuvējo kapa plāksni un ievaidas. Kad tā neceļas, pie viņas noliecas daži dzīrotāji. Jaunā sieva klusi vaid. Tai pārlauzta kāja.
Daži — skaidrākām galvām — sameklē pie ugunskuriem skalus un apsienamos. Kad Ventienei no lauztās kājas atbrīvotas drēbes, tās baltajā miesā atklājas zilgani melnas, trūdošas vātis.
— Mellā nāve viņu skārusi! — kāds sauc.
—Nav vērts apsiet lūzumu, — saka otrs.
— Mellā nāvei Mellā nāve! — atkārto viens, otrs.
Pāris vīru paceļ sasirgušo un nones pie sētas, attālāk no vēl neskartajiem, kā jau daudzi te pievākti un, vēlāk miruši, pārmesti aiz vaļņa, kur tos var uzlasīt vecā Jura miroņrati.
Dzīres turpinās. Gotlībs vairs neko neredz un nedzird ap sevi. Viņš stāv — bāls un satraukts — un sastingušu skatu raugās tukšumā. Ventienes apaļo, balto roku apskāviens tam atkal izsaucis atmiņā Mariju. Kā no tāluma viņš dzird balsis:
— Mellā nāve!
Sos vārdus viņš pusneapzināti uztver, un viņa galvā pēkšņi iešaujas doma, kas tam liek kā neprātīgā priekā iegavilēties:
— Mellā nāve! Jā!
Apkārtstāvošie nesaprot, kas notiek rātskunga dēlā, un nepiegriež tam vērību. Dzīres turpinās. Atkal sākas dejas.
Bet Gotlībs pagriežas un iet ārā no kapiem. Viņš iznāk uz ielas. Jau labi patumšs. Gausi, soli pa solim, bieži apstādamies un it kā sastingdams, dziļās domās nogrimis, Gotlibs iet uz rātsnama pusi. No kāda bagāta rātskunga nama iznāk divi salīkuši stāvi ar maisiņiem uz muguras. Tie izlaupījuši tukšo kungu māju un saraujas, gandriz krūtīs sastopoties ar cilvēku, kuru jau satumsušajā vakarā tomēr pazīst par aplaupītā dzīvokļa īpašnieku.
Gotlībs neko neredz, neko nemana. Viņš pagriež ceļu un iet tālāk. Iziet pa austrumu vārtiem. Soļo uz priekšu pa ceļu uz mazā mežiņa pusi. Viņš iet pa meža ceļu.. Tad pēkšņi apstājas un plaši ieplestiem redzokļiem raugās uz priekšu. Tumšo egļu gatvē nāk uz viņu liels, balts spoks. Jauneklis nodreb un sastingst. Viņam pasprūk baiļu iekliedziens. Viņš grib bēgt, bet kājas neklausa. Spoks nāk tuvāk, un pēkšņi Gotlībs nomierinās. Tas izrādās balts zirgs. Bez saimnieka palicis. Savvaļā klejojošs pa mežu un pļavām. Varbūt tas pats, kas aiznesa no sārta izglābto Ādamu Huneku uz Landzi.
Baltiņš apstājas pie cilvēka un žēli iebubinās. Gotlibs pieplok pie tā galvas un glāsta zirga kaklu. Baltiņš atbild ar bubināšanu. Tā priecīgāka. Varbūt viņš atradis sev jaunu draugu — mirušā vietā? Pēkšņi Gotlībs sāk ausīties.
— Klusi, baltiņi
Viņš klausās mežā un dzird vāju palīgā saucienu. Tas nāk no mēra upuru bedres puses, tepat netālu priekšā, kurp tas gribēja iet.
«Vai kāds apraktais būs atdzīvojies?» Gotlībam iešaujas prātā. Viņš atstāj zirgu un steidzas uz meža bedri cauri sīkām priedītēm.
Viņš sasniedz klajumu ar bedri, izmesto smilšu kalnu, kaļķu kaudzi. Te stāv arī pajūgs — Jura miroņrati. Aiz ratiem dzird kādu vaidam. Gotlībs noliecas: tur guļ vecais Juris.
— Kas tev kaiš?
— Sērga mani uzveikusi. Nespēks un drudzis neļauj piecelties un tikt ratos. Palīdzi notikt līdz mājēfm, Gotlīb!
Gotlībs neatbild. Stāv nekustoši, kādas domas siets. Aiz viņa bubina baltiņš, tam sekojis no ceļa.
Vālodze un citi meža ciemā gaida atgriežamies Er- mani no Piltenes. Jau drīz būs nedēļa, bet vēl tā nav atpakaļ. Parasti šādas gaitas viņš veica divās dienās.
— Būs kas ļauns gadījies, — domā Līze, Ermaņa vecākā meita.
— Varbūt lācis ceļā uzkritis, — prāto Sārma, Taura māte.
— Nieki! — Sārmas vīrs Andris nosaka. — Tēvam ir līdz viņa labais zobens. No tā neviens lācis vēl nav sveikā aizgājis. Un spēkā viņš vēl ir pat pārāks par mums, vīriem. Man liekas, ka Piltenē nebūs stiklu atradis un devies uz Ventspili. Tad vēl šodien varam yiņu sagaidīt mājās.
Andrim izrādās taisnība: pēc neilga brīža suņi pie laipām, priecīgi smilkstēdami, apsveic vecotēvu ar nastu plecos.
— Laikam gan nogaidījāties mani? — saka Ermanis Vālodzei, kura pirmā steidz tam pretī.
— Kā nu ne! Sākām bažīties, ka kas ļauns ceļā gadījies.
— Ceļā gan ne. t,
— Kur tad?
— Piltenē nav labi. Tur mēris.
Vālodze nolaiž rokas. Viņa top bāla. Ermanis raugās viņas sejā un redz tās bailes.
— Mēris… — Vālodze atkārto bez skaņas balsī.
— Esi mierīga! Es Piltenē nemaz nebiju. Mežā uzzināju, kas tur notiek. Tad ar līkumu devos uz Ventspili. Tādēļ tik ilgi izpaliku.
— Paldies dieviņam, ka tā! — Vālodze atņem elpu. — Es no tiesas nobijos. Iedomājos, ka mana aizredze par nāvi piepildīsies tā, ka mēris atnāks ciemā. Man, protams, vienalga, no kā mirstu pati, bet par citiem izmisu. Ja sērga še ieviestos, tad visam ciemam gals.