— Tā gan. Nav pasaulē lielāka posta par mello nāvi. Esmu to redzējis.
Ermanis dodas uz lielo māju, kur visi salasās, un atraisa savu nastu. Tur ir stikli un svins rūtīm. Vēl šis un tas Vālodzei.
— Un te tava vēstule atpakaļ. — Ermanis sniedz Trūdei viņas rakstu.
— Tu netiki līdz Piltenei?
— Satiku Volfu Gotlību. Tas teica, ka tava krustmāte mirusi.
— Mērī?
— Jā. Un tev, Māriet, sveiciens no Gotlība.
— Man? — Marijas vaigi pietvīkst. — Nu, paldies … Viņam laikam klājas labi?
— Kur nu!… Man izlikās, ka tam dzīvē vairs prieka nav… Nu jā … Pārāk nikni tur plosās sērga. Posts un izmisums visapkārt.
Marija top klusa un nemanīti nozūd no istabas. Viņa iet savā kambarī un domīga nosēžas uz lāviņas. Pamazām viņai acis top valgas un klēpī nobirst dažas asaras. Kādēļ? Viņa tak jauno Volfu vairs nemīl. Nē, kaut kas cits dara skumju meičas sirdi. Vai nu žēlums, vai pārmetumi par doto mīlas solījumu un vārda laušanu — kas to zina? Varbūt abi šie iemesli kopā.
Kambarī ienāk Briedis. Kā saderinātais viņš tagad var apmeklēt savu līgavu.
— Tu, tu! — Marija pielec kājās un, apkampusi Brieža kaklu, pieglaužas tam cieši jo cieši.
— Cik es esmu laimīgs, Mārietiņ! — izdveš Briedis. — Pēc trim dienām būsim vīrs un sieva. Ermanis jau liek logus mūsu namiņā.
* * *
Kāzas meža ciemā nosvinētas. Abi jaunie pāri dzīvo jaunajā mājiņā — katrs savā galā. Lauku darbi ir nobeigti, un kulšana, malšana nav jāsteidz. To veiks pamazām pa garo ziemu. Jaunajiem pāriem ir laika nodoties savām sirdslietām.
Taurim ar Trūdi iznāk mazāk kopā būt brīvajās novakarēs: Vālodze, cik vien tai iznāk vaļas, aiztur savu pēcnieci pie sevis, to mācīdama savās zintīs. ,
Vecās zintnieces seja ir rūpju pilna, bet tanī staro dvēseles miers. Nu viņas darba turpinātāja ir likumīga ciema un dzimts locekle, tā tās vieta nepaliks neaizpildīta, un viņas mūža darbs turpināsies.
Trūde saprot savu skolotāju un cenšas uzveikt ilgas pēc Taura, lai ar visu prātu nodotos mācībām. Tak grūti ir prātam uzveikt sirdsilgas un, domām kavējoties pie velēnu sola zem kuplās liepas, kur Tauris to ar nepacietību gaida, jaunās sievas galvā diezgan slikti noguļas Vālodzes stāstījumi un skaidrojumi. Tad Trūdei iešaujas prātā uzrakstīt mācīto. Tā atnes spalvu un papīru un atvieglo tūlītējo iegaumēšanu. Uz Vālodzes mazā galdiņa krājas sīki aprakstītas loksnes. Un vecā zintniece steidzina un steidzina.
— Vecāmāt! — Trūde pēkšņi pārtrauc rakstīšanu. — Tu pārāk steidzies.
— Vai nespēj sekot ar savu rakstu maniem vārdiem?
— Spēju gan. Bet man šķiet, ka tu velti sevi turi tādā nemierā.
— Nav velti, meit. Nedaudz dienu man vairs atlicis.
— Vēl arvien tu domā par miršanu?
Vālodze nopūšas.
— Es miršu, kā paredzu. Ak, ja arī to es tev varētu iedvest!
— Ko, vecāmāt?
— Savu aizredzi. Tad varētu vislielākā mierā kaut vai šo bridi gulties veļumātes klēpī. Bet tas nāks, bērns, — tas, ceru, nāks pats no sevis. Kad būsi nobriedusi garā …
Ilgi tovakar Vālodze aiztur Trūdi. Tauris, izstaigājies pa eglāju krustām šķērsām, izsēdējies zem liepas, iet uz riju, kuras priekšā, roku rokā blakus nosēdušies, čalo Briedis ar Mariju.
Tauris piesēžas pie tiem un, nopūzdamies par savu vientulību, paceļ galvu pret debesīm.
— Lūk, — viņš pēkšņi dzīvi iesaucas, — kāda skaista, savāda zvaigzne!
Ari Briedis, pacēlis skatu, to ierauga.
— Ar krāšņi mirdzošu asti! Tādu vēl nekad neesmu redzējis.
— Astes zvaigzne! — Marija saka baigi. — Tas esot uz ļaunu.
— Kam? — Tauris steidzīgi iejautājas. — Vai tam, kas pirmais viņu ierauga?
— Nē, vispār.
— Kā to zini?
— Lasīju mācītāja grāmatās. Kad šāda astota zvaigzne parādoties, tad ļaudīm uznākot kāds posts.
— Kāds, piemēram?
— Nu, mēris, piemēram, bads, plūdi, karš.
— Tie būs nieki! — Tauris iesmejas.
— Kādēļ tu tā domā?
— Nē, vispirms saki tu man — vai šo zvaigzni redzam tikai mēs meža ciemā?
— To redz visur.
— Arī Piltenē?
— Piltenē tāpat.
— Un Jelgavā?
— Arī tur redz.
— Tātad debesis plešas pār visu zemi?
— Jā gan.
— Nu redzi, ka nieki vien ir.,.
— Kā — nieki?
— Ja zvaigzne ir pie debesīm un debesis plešas pāri visai zemei, tad visi to redz. Bet visā zemē nekad nevar būt bads, plūdi, karš. Piltenē, piemēram, ir mēris, bet še, mežā, nav. Tātad tā astotā zvaigzne nav priekš mums … Lūk! Tā izdziest!
Patiesi, komēta, kļūdama arvien bālāka, beidzot nozūd.
Taura jautrā prātniecība apmierina Briedi. Viņš smejas līdz ar brālēnu. Bet Marija vēl ilgi nevar atbrīvoties no vecā Huneka grāmatās lasītām gudrībām. Viņa sēž domīga un nepiedalās Brieža un Taura valodās.
Tā pienāk pusnakts. Arvien Trūdēs vēl nav. Tauris top nepacietīgs un iet uz lielo māju paklausīties pie Vālodzes kambara durvīm, vai drīz tā nebeigs.
Marija paliek ar Briedi sēžot. Abi klusē. Ciema otrā galā, pie laipām, ieņurdas suņi un apklust. Kaut kur vērī ieķērcās krauklis. Savāds, baigs nemiers pārņem Mariju.
— Vai tu ko dzirdi? — Viņa mazliet drebošiem pirkstiem saņem Brieža roku.
— Ko tad?
— Man liekas, ka kāds iet gar purviņa malu aiz rat- nīcas.
— Es neko nedzirdu. Visi tak guļ. Varbūt suņi…
— Varbūt. — Mariju mazliet nomierina vīra maigais miers.
Atgriežas Tauris un atkal nosēžas, ar nopūtu:
— Vēl Trūde arvien raksta. Es palūkojos caur durvju spraugu. Vaska svecīte taisās jau dzist.
Drīz atskrien arī Trūde.
— Nāc, Tauri! — Viņa ņem aiz rokas vīru un cel augšā. — Iesim ratnīcas priekšā, zem vīksnas! Te mēs traucējam jaunos ļaudis.