— Tas bija mans tētiņš!
— Jā, bērns. Mēs sadraudzējāmies, un es paliku pie viņa, gaidīdams mieru, kad varēšu atgriezties dzimtenē. Braukdami ar kravām pa svešu zemju ostām, dzirdējām, ka zviedri esot izdzīti no Kurzemes, un nolēmām zēģelēt mājās. Tas bija pagājušo rudeni. Tak pa tam zviedri no jauna bija ienākuši, un Ventas grīvā, kad nakts tumsā gribējām izlavīties cauri, mūs pamanīja. Stikās kauja. Kuģi nogremdēja, tavu tēvu sašāva. Ar lielām grūtībām es ievainoto peldu izvilku otrā krastā un nogādāju uz savu meža ciemu.
Nu Marija zina visu, un vecais Ermanis tai liekas tuvs un mīļš. Viņas galvā īsti nekad nebija iesakņojušās audžutēva demonomānijas tumšās jausmas un tagad izgaisa pēdējās aizdomas par ceļabiedra varbūtējo sumpurņa dabu. Tomēr drūmo mežu biezokņu baigi vēl paliek, un meiča nedroši ieminas:
— Bet kā tur … Sumpurņu ciemā?
— Nokļūsi, redzēsi, — noteic Ermanis.
Viņi turpina ceļu un pļāpā par šo un to. Ceļa malās vēl redzami tīrumi un birzes, arvien retāk parādās zemnieku sētas. Sākas purvi, vēl zem ledus. Lielais, drūmais vēris kā smaga siena nāk arvien tuvāk, un ap dienas vidu ceļinieki ieiet zaļajā biezokņa krēslā. Kaut te nav ne ceļa, ne takas, vecais, kā liekas, pazīst katru koku, katru krūmu un droši griežas gan pa labi, gan kreisi uz noteiktu mērķi.
Iešana pa šķīdoni un izburbējušo sniegu beidzot nogurdinājusi meičas nepieradušās kājas.
— Vēl pāris mirkļu pacietiesl — saka Ermanis un izved Mariju meža klajumiņā, sausā vietā.
Te kuras ugunskurs. Pie tā stāv jauns puisis, tāpat kā Ermanis, zvērādās tērpies, īsu, platu zobenu pie jostas. Zemē guļ stops ar bultu maksti un pāris nošautu putnu.
Tas ir jaunais Tauris, vecā Ermaņa dēladēls. Viņš jau vakarvakarā pagatavojis azaidu, cerēdams piltenie- šus laikus atnākam. Tagad viņš noklāj līdzņemtās ādas segas, kur atgulties Marijai un vectēvam, bet pats stājas no jauna pie iesma un uzkoda. Te paēdis, atpūtīsies un tad — tālāk!
Reizē ar Mariju Pilteni bija atstājusi arī Trūde, sekodama gandrīz uz pēdām, lai tumsā nepazaudētu priekšgājējus.
Trūde dzird Marijas un vecā zemnieka soļus, jo tie zābakos, bet viņi nedzird sekotāju, kura apāvusi pastaliņas. Gaismiņai svīstot, ap mazo mežu Trūde var palikt tālāk iepakaļ, jo tagad jau labā gabalā saredzamas gājēju pelēkās kontūras.
Dēku un dīvu meklētājas meitenes sirds ir līksma un saviļņota. Viegli autai, bez nesamā tai iešana sokas viegli; jo tālāk aiz muguras paliek tēva māja, jo bezrūpīgāka viņa top, arvien retāk paraugās aiz sevis, vai kāds nedzenas pakaļ, un gandrīz dusmojas uz Mariju un tās pavadoni, ka tie iet tik gausi. Vienmuļš un gar-, laicīgs viņai ir šis tuvais, mazais mežs ar izcirtumiem, līdumiem, tīrumiem un šur tur redzamām zemnieku sētām. To viņa pazīst, te kopā ar audžumāšu tā jau pagājušo vasaru bija atstaigājusi un bez ogotājām vēl redzējusi tikai vārnas sēžamies koku galotnēs vai vienu otru zaķēnu izlecam no krūmiem.
«Nokļūt līdz tālajam, lielajam vērim!» — pagaidām šādas ir meičas ilgas un vēlēšanās. «Tur būs viss, kā vajag …»
Saule kāpj arvien augstāk. Nakts sala pārvilktā plānā zemes garoza atkūst, un kājas stieg mīkstajos ceļa dubļos. Iešana top grūtāka. Bet kas par bēdu! Kad Marija ar savu pavadoni piesēstas brītiņu atpūsties arī Trūde, aiz paugura, aiz krūma apmetusies, atvelk elpu. Audžumāsai līdz tā arvien tiks.
Galu galā ceļš izbeidzas. Pēdējās birztalas, tīrumi, laužu mītnes paliek sānis. Priekšā stiepjas liels, purvains, nonīkušiem kociņiem un krūmāju apaudzis klajums bez takas, bez ļaužu pēdām. Bet aiz tā — liekas, vairs nemaz tālu — paceļas kā smaga, zaļgani pelēka siena lielais meža vēris, un Trūde iedomājas no ļaudīm dzirdēto teicienu par zemes galu, kur pasaule ar kārtīm aiznaglota. Jā, tā tas patiesi var būt tikai tiem, kuri, apmierināti un pieticīgi ar savu apkārtni, nekā cita nevēlas; bet viņa atlauzīs šo žogu un iesprauksies citā — brīnumu pasaulē!
Vedējs ar Mariju iegriežas purvājā. Trūde seko lielākā atstatumā. Nu bieži jāiet pa ūdeni, bet, tā kā kūdra gausi atkūst, soļi nestieg, jo zem ūdens vēl turas ledus. Meičas kājas tiek galīgi slapjas. Viņa iet un iet. Tagad ceļa mērķis atkal izrādās daudz tālāks, jo purva brišanai, liekas, nebūs gala. Arvien biežāk jāattupstas uz kāda ciņa. Beidzot pamats tiek sausāks. Nu mežs jau gandrīz, kā saka, ar roku sasniedzams. Trūdei jāpaātrina gaita, citādi priekšgājējus, kad tie būs biezoknī, var pazaudēt no acīm. Ar pēdējiem spēkiem Trūde sasniedz tumšā vēra malu un uztraucas: Marija un vedējs pazuduši! Bet nē: lūk, tur starp kokiem pa- hālē audžumāsas gaišais lakats. Gandrīz pusnemaņā streipuļodama, no koka uz koku balstīdamās, Trūde traucas līdz. Tad viņas spēki zūd, tā sagrīļojas un saļimst. Uznāk pēkšņas bailes: