Viņa jautri iesmejas.
— Un mēs traucējam jūs! — atsmejas Briedis.
Tauris ar Trūdi pazūd tumsā. Bet drīz tie atgriežas.
— Vai vilka nobijāties? — pazobojas Briedis.
— Tur nav labi, — saka Trūde..
— Kas vainas?
— Nelaba smaka.
— Man gan kūts smaka patīk.
— Tā nav no kūts. Tur kaut kas trūd.
— Būs vanags kādu vistu saplēsis.
Abi pāri paliek kopā un pļāpā par šo un to — līdz gaismiņai. Tad iet uz māju, lai stundiņu nosnaustos.
Pagalma vidū jauniešus aiztur Austra, Brieža māte. Tā ar mazu gaismiņu bijusi apraudzīt lopus. Viņa izskatās uztraukta un nemiera pillā.
— Vai jūs… — Viņai grūti nāk vārdi pār lūpām. •— Arī… to redzējāt?
— Ko tad?
— Balto zirgu.
— Balto zirgu? Kur?
— Aiz purviņa… Vēra malā.
— Neko mēs neesam redzējuši. Kas tas par zirgu? Mums balta tak nav.
— Tas ir nelaimes vēstnesis.
— Vai, dieniņ! — Marija nobāl, iedomādamās arī vakarā redzēto komētu.
— No kurienes tas zirgs? Ko tu zini, māt? Stāsti! — Briedis uzstājas.
— Nu, es mazā gaismiņā piecēlos iet lopus apraudzīt. Apkopusi paeju aiz kūts stūra un ieraugu mijkrēsli viņā pusē purviņam, vēra malā, ko baltu. Skatos — zirgs, balts zirgs.
— Nu, un tad?
— Es bailēs pietupos.
— Kādēļ bailēs?
— Kur baltais posta zirgs parādoties — kādreiz mana māte tā stāstīja —, tur izceļoties mēris.
— No zirga parādīšanās?
— Jā. Viņš izsprauslājot gaisā sērgas dīgļus, tik smalkus un vieglus, ka tos gaišākā acs nespējot uztvert. Tie tad lidojot apkārt, un, kas viņus ieelpo, tas
mirstot.
— Es atkal, Brieža māt, — Trūde pārtrauca Austru, — tiku dzirdējusi par baltu vīru, kurš ar savādu tauri sērgas putekļus izpūšot gaisā.
— Varbūt citā pusē rīkojas balts vīrs. Daži runā par mellu vīru. Mana māte stāstīja par baltu zirgu.
— Varbūt tu, māt, būsi maldījusies. — Briedis mēģina būt mierīgs, lai citus nomierinātu. — Tas būs bijis vienkārši miglas vāls. No rītiem acis vēl ar miegu.
— Es skaidri redzēju: zirgs,
— Bet kā balts zirgs var gadīties te, vēra vidū?
— Tas tak nav parasts zirgs, nav zemnieka zirgs. Tas veļumātes sūtīts un iet pāri visiem purviem, cauri visiem biezokņiem. Šodien viņš parādās te, padara savu, un rīt tas jau pavisam citā novadā.
Austra iet uz istabu, pamodina Sārmu un pastāsta savu šīrīta pieredzējumu.
— Tas ir uz mēri! — saka Taura māte. — Balts zirgs vēra vidū var būt tikai veļumātes vēstnesis.
Mostas saime. Valodas iet vienīgi ap gaidāmo sērgu. Visi satraukti.
Kaspars mēģina atrast reālu cēloni zirga parādībai. Varbūt tas no karaspēka? Pēdējās kaujās zviedri būs apsituši ienaidnieka jātniekus, un zirgs, viens palicis, aizklīdis mežā, kur nu savvaļā dzīvo.
Arī Ermanis, lai nomierinātu prātus un lai saime mierīgi ietu savos darbos, atbalsta Kaspara domas. Bet Vālodze dodas uz svētbirzi ziedot veļumātei.
Paiet pāris dienu, un ciema ļaužu prāti nomierinās. Ir citas domas un rūpes. Vēl pasteidzami pēdējie sīkie rudens darbi, ievācamas ogas un sēnes, vedama pēdējā labība no lauka šķūņos.
Ir skaista, silta diena. Ciema sievietes ar groziem rokās pāriet laipas — citas sēņot, citas ogot. Arī Vālodze iet līdz, un mājās paliek tikai Kaija saimniekot un mazie bērni, kuri Kasparam jāpieskata. Vīri aizbrauc pēc labības.
Dienvidu pusē aiz purviņa aug skaistas brūklenes. Turp dodas Marija ar Trūdi. Viņas iet čalodamas; jaunām sievām šis tas savā starpā pārrunājams.
Kā sarkanzaļa samta sega stiepjas brūklenāju strīpa starp purvu un vēri. Ogotājas pietupstas un pilnām
saujām sāk braucīt skaistās ogas grozos. Gar tērcītes malu tās novirzās viena uz vienu, otra uz otru pusi.
Pēkšņi Marija apstājas ogu braucīšanā. Viņai liekas, ka kāds tuvumā iesmējies. Tā skatās apkārt un ierauga sev priekšā pie krūma kādu guļam.
Sakņupis, uz elkoņa atspiedies, tas cieši raugās Marijā. Viņa seja ir saviebta briesmīgā grimasē — kā sāpēs, kā izsmieklā.
— Gotlībs! — Marija klusi iesaucas vislielākā pārsteigumā. — Tu te?
Ja, tas ir jaunais Volfs.
Viņš neatbild, bet atkal iesmejas. Nelabos smieklos. Ļauni iemirdzas viņa iekritušās acis. Beidzot viņš pārtrauc klusumu:
— Vai tu vēl dzīva?
— Kādēļ lai nebūtu dzīva?
— Gan jau, gan jau… Man vēl atliks laika.
— Ko tu runā, Gotlīb? Es nesaprotu.
— No šejienes it labi redzams ciems. Te varēšu noraudzīties, kā tevi nes pāri pagalmam uz eglāju. Un tad vairāk neko man nevajag. Visiem jums jāmirstl Tad arī man būs miers.
— Tu runā kā drudzī.
— Jā, man ir drudzis. Man ir mēris. Un arī tev būs. Visam šim Sumpurņu ciemam.
— Gotlīb, attopies! Saņemies! Runā prātīgi! Saki — kādēļ tu te ieradies? Vai esi sasirdzis?
— Es ierados sātana uzdevumā. Viņš manā varā nodeva zemi, gaisu, ūdeni ap jūsu ciemu. Es izplatu pār jums mēra dvašu. Jums jāmirst. Un es smiešos, smiešu savus pēdējos smieklus.
— Ai dieviņ! Gotlīb, cik ļauni tu runā, cik naidīgi mirdz tavas acis!
— Tā ir. Sātana vārdā ar naidu un ļaunu es jūs iznīcināšu. Tā atriebšos par tavu neuzticību.
Marija pietvīkst. Viņas krūtīs saslejas lepnums, pašapziņa.
— Tev nav man ko pārmest. Tu pats man atdevi brīvību.
— Tu aizgāji no manis. Atstāji Pilteni.
— Mani sauca pienākums pret tēvu. Tu ieradies še. Varēji te palikt. Es neraidīju tevi projām. Bez tam mūsu bērnības sapņi ir izgaisuši. Mēs abi — ne tu, ne
es — vairs neesam tie, kas bijām. Man vairs nebija pret tevi tās sajūtas kā agrāk, un tomēr neatteicu tev. Tu pats aizgāji, un nevari mani vainot.
— He, he, he! — Gotlībs nelabi iesmejas. — Tavu prātu sagrozīja tas zemnieku lācis.