— Ne sagrozīja manu prātu, bet atvēra manu sirdi, manas acis. Es nojautu starpību starp viņu un tevi. Briedis ir labs, sirdsskaidrs cilvēks. Bet tu esi labs tikai līdz tam, kamēr tev no tā kāds labums. Saki — kādēļ tu ieradies še?
— Lai iznicinātu tevi un visu jūsu ligzdu! — Gotlībs iestenas un pagriežas uz otru elkoņu. Viņa krekls uz krūtīm pašķiras, un tur parādās šausmīga zili melna vāts.
— Nu, lūk, tik ļauns tu vari būt pat mīlā, kā tu sauci savas patmīlīgās sajūtas.
Tad Marija pamana mēra zīmi uz rātskunga dēla miesas un nodreb.
Tērces augšgalā iekliedzas Trūde un sauc:
— Māriet! Māriet!
— Uhū! — atsaucas Marija.
Trūde skrien šurp.
— Baltais zirgs! Baltais zirgs!
Viņa piesteidzas pie draudzenes un ierauga pie krūma guļošo Gotlību.
— Kur ir baltais zirgs? — starp savu saviļņojumu un Trūdēs vārdu radīto uztraukumu jautā Marija.
— Lūk, eglēs!
Labi patālu, tērces malā, ganās balts zirdziņš. Tas iet uz vēri un pazūd kokos.
— Gotlīb! — Trūdēs skats piegriežas jaunajam Vol- fam. Viņa arī pamana mello vāti. — Mēra ķerts! Nabaga Gotlībs!
— Iesim! — Marija skarbi satver draudzenes roku.
— Bet viņš? — Trūde vēl atgriežas.
— Iesim! Te mums nav nekas darāms.
— Esi nolādēta! Sātana vārdā! — aizejošām pakaļ noskan Gotlība dziestošā balss. — Jūs visi neizbēgsat manai atriebībai!… Ciemā jūs jau gaida nāve!
Trūde gausinās, gribēdama vēl palikt, ko teikt, ko jautāt, bet Marija cieši tur viņas elkoņu un velk uz priekšu. Pēc sarunas ar Gotlību tā ir gluži pārvērtusies, it kā no kaut kā nospiedoša atsvabinājusies. īsos, aprautos vārdos viņa atstāsta biedrenei savu sarunu ar mirstošo Gotlību. Ar vella varu tas gribot iznīcināt ciemu. Pats sātans esot atvedis vērī mēri.
— Vālodze saka, — Trūde iebilst, — ka visas bēdas cilvēkiem uzsūtot dieviņš. Tāpat arī mēris nākot no veļumātes. Velis varot tikai niecīgus Jaunumus nodarīt. Un tad — baltais zirgs, ko arī mēs redzējām, — tas ir vejumātes sūtnis.
Marija domīgi papurina galvu.
— Man liekas, tā ir Jaunā vara, kas nāk pār mums, ne debestēva pārbaudījums.
— Kāpēc tu tā domā?
— Gotlībs mūs grib pazudināt.
— Bet baltais zirgs? Un astes zvaigzne, ko tu ar Tauri un Briedi redzējāt?
Marija neko nesaka, bet domā savu domu.
Jaunās sievas tuvojas purva pārejai. Pie laipām sēž abi vilki. Laiku pa laikam tie savādi skumji, klusi, iegaudojas.
— Arī dieva suņi nojauš Jaunu, — saka Trūde.
Pārnākušas sievietes noglāsta vilku spalvu. Tie iet
līdz.
— Bet kā paliek ar Volfu Gotlību? — ieminas Trūde.
— Viņš jau nāves iezīmēts… Tomēr gribētos paraudzīties, ko viņš dara. Viņa Jaunums liekas būt lielāks par tā nespēku.
— Te, aiz kūts, var pārredzēt brūklenāja strīpu un tērcīti.
Abas nogriežas pār pagalmu uz saimniecības ēku rindu. Vilki atstājas un iegaudojas viens pēc otra.
— Kas ir, nāciet! — Trūde atgriežas.
Vilki atsēdušies un gaudo abi reizē, žēli, kā lūgdamies, kā atpakaļ saukdami. Neklausa aicinājumu.
— Man liekas, tie jūt mēra slimo Gotlību aiz purva, — domā Marija. — Kā viņi izvairās no šīs pagalma puses! Sārma stāstīja, ka arī pie kūts tie vairs nerādoties, kad govis slauc.
— Varbūt gan. Lūk, tie gaudo un nenāk.
Trūde un Marija iet cauri starp kūti un ratnīcu. Pēkšņi abas satver degunus.
— Kāda nelaba smaka! — saka Marija brīnēdamās. — Vai tā var nākt pāri purvam?
— Nevar būt! — iesaucas Trūde. — Šī smaka vairāk dienu atpakaļ aizbaidīja no vīksnas mūs ar Tauri, kad tonakt gribējām te pasēdēt.
Aizturēdamas elpu, viņas aiziet aiz ratnīcas. Te, nāt- rās, tās ierauga trūdošu līķi un iekliedzas.
— Mironis? Kas tas varētu būt? Visi ciemā tak esam dzīvi un veseli…
Neraugoties uz neciešamo trūdu smaku, viņas pievirzās tuvāk, lai ieskatītos līķa sejā. Tā vēl nav sakritusi.
— Kaut kur redzēti vaibsti. — Pētī Marija.
— Es zinu! — Trūde iesaucas. — Tas ir vecais Juris. Piltenes rātes kalps!
— Pareizi!
Marija pamet skatu pāri purviņam un ierauga Gotlību, atvilkušos tuvāk ciemam. Viņš guļ ar seju mētrās un ogās nekustēdamies.
— Arī mēra uzveikts! — Marija iedrebas un kopā ar biedreni steidzas prom no ēku spraugas uz pagalmu. Te abi vilki atkal tām seko līdz mājai.
Istabā tās atrod Kaiju, Brieža māsu, savārgušu gultā. Ar pūlēm tā atvilkusies šurp no kūts. Pēkšņi kļuvis tik nelabi, uznācis tāds vārgums kā vēl nekad. Negantas slāpes.
Trūde pasniedz Kaijai ķipīti ūdens. Marija, kā spēkus zaudējusi, atkrīt uz mūrīša.
— Tagad saprotu, — viņa saka tālās domās, — kā viss noticis. Gotlībs savu Jauno nodomu izvedis.
— Kā? Stāsti! — Trūde piesēžas blakus Marijai.
— Gotlībs uzlicis baltajā zirgā mērī mirušā vecā Jura līķi un atvedis to šurp.
— Vai tas varētu būt?
— Tā ir. Viņš te ieradies tonakt, kad Tauris velti tevi gaidīja rijas priekšā, kad Vālodze tevi tik ilgi aizturēja. Tad ari parādījās astes zvaigzne. Mūsu suņi iesmilkstējās. Es dzirdēju kādu ejam aiz ratnīcas, aiz kūts. Suņi pazīst Gotlību un Jāva tam nolikt nātrās viņa mēra nastu.
— Pareizi! Tā būs bijis. Kad es ar Tauri tonakt aizgājām no jums, lai pasēdētu vienatnē pie ratnīcas, tad nelabā smaka mūs atdzina atpakaj.
— Jā. Pēc tam Gotlībs ir atgriezies pie sava zirga aiz purviņa. (Šo zirgu no rīta redzēja arī Taura māte.) Tur Gotlībs apmeties pie tērces, lai Jaunā priekā noskatītos mūsu bojāejā. Bet mēris vispirms viņu pašu sagrābis.
Marija apklust. Klusē arī Trūde. Tad pirmā pieceļas.