— Mums jāsteidzas pie labības vedējiem. Jāpastāsta viss Ermanim. Jāmeklē mežā Vālodze. Tie zinās, kas jādara.
Marija iesteidzas tēva kambarī, kurš te rotaļājas ar mazajiem bērniem. Tad kopā ar Trūdi skrien pāri laipām meklēt ļaudis.
Atsteidzas labības vedēji. Ierodas arī sēņotājas un ogotājas. Ermanis ir bezgala uztraukts un nezina, ko iesākt. Vālodze, kaut sagrauzta, lielā mierā dod padomu:
— Sadedzināt līķi aiz ratnīcas! Tāpat kurt sārtu pie tērces virs mirušā Gotlība! Tad izrakt tiem blakus bedres un aprakt atliekas.
Ermanis ar dēliem ķeras pie darba, un Vālodze, apraudzījusi sasirgušo, dod tai zāles un pēc tam stājas pie istabas, kūts un citu ēku rūpīgas izkvēpināšanas.
— Cerēsim, ka dieviņš būs mums palīdzīgs, — viņa saka saimei, tad novēršas, lai tās nemiera pillā seja nenodotu viņas neticību pašas vārdiem.
Tad Vālodze paņem līdz Trūdi un iet uz birzi ziedot mirušiem gariem.
— Kāpēc veļiem jāziedo un ne dieviņam? — jautā Trūde.
Vālodze nopūšas un vienatnē ar savu vietnieci neslēpj īstās domas:
— Lai veļi mūs žēlīgi uzņem savā pulkā.
— Kā, vecāmāt? Vai tad patiesi? Vai tad patiesi? Pēc mērī mirušo sadedzināšanas un tik rūpīgas ēku izkvēpināšanas?
— Dieviņa lēmums, meit, paliek negrozāms… Un pret mēri ir grūti cīnīties. Mēs darījām, ko zinājām. Sērga ir jau sākusies. Kaijai vairs nebūs līdzams. Tai sekos citi, jo ciemā gaiss ir pilis mēra dīgļu. Un mani veļumāte katrā ziņā sauks pie sevis. Kaut tikai tevi un citus jaunos dieviņš pasargātu! Nākotnes dēļ.
Tās pašas dienas vakarā vēl sasirgst Andris un Līze.
Jau pagājusi vesela nedēja, kamēr Piltenē neviens nav no jauna sasirdzis. Šī laika sprīža pirmajās dienās jo nikni plosījās nāve starp sērgas ķertiem, bet nedēļas otrā pusē mira tikai daži, un pārējie sāka pamazām, bet manāmi atspirgt.
Mellā nāve ir atstājusi pilsētu. Bet paši piltenieši to nemana. Dzīrotāju orģijas kapos plosās jo dienas jo lielākā nejēdzībā. Kad tirgotāja Hausera krājumi izsīkst, viņa draudze ielaužas citu pagrabos un ņem, ko atrod. Piltenē vīna krājumi tirgotāju pagrabos izrādās ļoti prāvi. Tāpat izlaupa ne tikai izmirušajos namos, bet arī vēl dzīva jo mājās apslēptās pārtikas vielas, ko nobēdzinājuši bagātākie un tālredzīgākie namnieki no kara nodevu ņēmējiem un badu cietušo iedzīvotāju izsalkuma.
Visneglītākie skati norisinās kapsētā, jo nav neviena, kas raudzītos uz tikumību, kārtību, likumību un kaut vai pieklājību. Paši rātskungi un viņu tuvinieki dzīro un dara līdz. Stārasts — landrāts Maidels jau mēra sākumā ir aizbraucis uz savu Dundagas pili, turp to aizsauca viņa grūti saslimusi laulātā draudzene; viņš visu laiku paliek tur. Beidzot ir nozudis ari amtmanis Andrejs Sarfenbergs, nevienam nezinot.
Tad pa austrumu vārtiem iejāj amtmanis. Viņš ir noputējis, no tāla ceļa atgriezdamies.
Tam seko desmit citu jātnieku ar stiprām, resnām ādas pātagām aiz jostas. Tie ir Dundagas zemnieki — landrāta Maidela dzimtļaudis, spēcīgi viri.
Amtmanis pamāj pavadoņiem. Tie aptur zirgus un paliek uz ielas. Pats Sarfenbergs piespiež piešus savam kumeļam un izauļo cauri pilsētiņai līdz kapsētai, no kurienes skan gauduligas dziesmas, klaigas. Te viņš pietur un uzsauc pār žogu neprātīgajam baram:
— Hē! Allo! Uzklausiet mani!
— Kas tur? Kas ir? — atskan kapos iztraucēto dzīrotāju gurdās balsis.
— Nāciet tuvāk! Man ar jums jārunā.
— A! Andrejs Sarfenbergs! — Tie pazīst amtmani. — Ja gribi runāt, nāc pie mums! Jau sen varēji būt mūsu vidū.
— To nedarīšu. Neesmu te ieradies kā jūsu neprātību līdzdalībnieks, bet kā amatpersona.
— Mums pašiem savas amatpersonas. Amtmaņa mums nevajag.
— Es pavēlu ieturēt mieru un uzklausīt manil
— Ha, ho! — daži barā iesmejas.
No viena pulciņa pienāk pie kapsētas žoga rātskungs Hanss Klēvers, Piltenes raganu tiesnesis.
— Tu nerunā tik augstu valodu, Andrej Šarfenbergi — viņš saka augstprātīgi. — Te nav būdnieku un pilskalpu, kurus vari rīkot.
— Esmu ieradies stārasta landrāta Maidela vietā.
— Ja stārastam ar mums kas runājams, lai viņš nāk patsl
— Jūs zināt, viņa nav Piltenē.
— Tad mēs varam gaidīt, kamēr viņš atbrauc.
— Viņš ir Dundagā pie savas uz nāvi slimās laulātās draudzenes. Viņš pats nevar te ierasties un sūta mani.
— Tu nevari dot mums nekādus rīkojumus. Pilsētā valda rāte.
— Ja rāte aizmirst savu uzdevumu, tad tās vietā jārīkojas augstākai varai. Hercoga vārdāl
— Tu nenāc no hercoga.
— Nāku no stārasta. Hercoga vārdā viņš pavēl izbeigt nekārtības un stāties pie dzīves atjaunošanas Piltenē.
— Kur plosās sērga, tur dzīve nevar atjaunoties. Dievs ir miris. Sātans ir mūsu kungs un grib, lai to pielūdzam un tam kalpojam.
— Tu runā kā plānā prātā, Hans Klēverl Sērga jau kopš nedēļas iet mazumā. Ir jādara viss, lai tā no jauna nesāk plosīties. Un, kas attiecas uz tavām ticības lietām, tad te tev var iznākt atbildēšana hercoga tiesā. Tātad kā rātes loceklis pavēli uz pēdām izklīst izlaidīgajam pūliml
— To es nedarīšu, Andrej Šarfenbergi
— Hercoga vārdāl Es pavēlul
— Pavēlēt var tikai tas, kam ir vara.
— Jā, to zinu.
— Bet tev tās nav.
— Man viņa ir.
— He, he, he! Ej labāk mājās, ka nenokaitini mūsu draudzi! Tā neļaus nopulgot savu jauno ticību,
— Vai tas tavs pēdējais vārds?
— Labāka nekā tev nevaru pateikt.
— Labi!
Amtmanis pagriež zirgu un pajāj tālāk gar mūri, kur vairāk ļaužu.
— Hercoga vārdā! — viņš uzsauc varenā balsī. — Kā stārasta landrāta Maidela pilnvarotais es pavēlu jums nekavējoties izklīst, beigt savas neprātīgās izlaidības un pielikt visus spēkus pilsētas uzkopšanā un sērgas apkarošanā! Ejiet pa savām mājām!