— Tēvs! — iesaucas Marija, noliek guļošo Cielaviņu sūnās, pielec kājās un uzsauc guļošiem: — Ugunsgrēks! Mūsējie sadegi
Tad tā skrien, cik jaudas, uz blāzmas pusi. Trūde seko. Bez elpas abas sasniedz taisni cirsto druvu ceļu, no kurienes atklājas svīstošā gaismiņā skats uz ciemu. Tas viss liesmās.
Uz Marijas saucienu pamostas citi. Redz abas aiz- skrienam, redz blāzmu un saprot. Tauris ar Briedi skrien pakaļ sievām. Tiem seko Sārma, Taura māte.
Sumbrs atjēdzas gausāk, kā liekas. Ilgi viņš tūļojas, staipa rokas, tausta paduses, pats sevī nogrimis. Tad brītiņu sēž ar sastingušu skatu. Pēkšņi, cieši ko apņēmies, lec kājās.
— Brieža tēvi — sauc Zīlīte un stiepj rokas pēc tēvoča. — Ņem mani līdzi
— Ej nost! — nikni kā zvērs meitenei uzsauc lielais, spēcīgais vīrs. Tad piebilst lēnīgāk: — Paliec te, pie Guntas, un abas pieraugiet mazo Cielaviņu! Esat jau lielas skuķes.
Tad viņš vareniem lēcieniem, acīm zvērojot, kā savs vārdabrālis — senais sumbrs — brāžas uz priekšu gar tērci.
Marija un Trūde sasniedz ciemu reizē ar Tauri un Briedi. Viņi netiek klāt, jo ne tikai visas ciema celtnes — kā dzīvojamās mājas vienā pusē, tā saimniecības ēkas otrā —, bet arī laipas deg gaišās liesmās.
— Tas Vālodzes darbs, — saka Trūde.
— Jā, — piebalso Tauris. — Un viņa paredzējusi, ka varam atgriezties, tādēļ nogriezusi mums ceļu. Lūk, salmu un žagaru atliekas ūdenī! Uguns pielikta, citādi laipas nekad nevarētu aizdegties.
— Ciemā tomēr tiksim! — satraukts saka Briedis.
— Kā?
— Pret svētbirzi nav pārak staigns. Tur arī šaura vieta. Nolīdīsim egli purva malā, pa to tiksim pāri muklāja dziļumam.
Viņš tver aiz jostas pēc cirvja un skrien apkārt purvam. Citi aiz tā.
Kamēr Briedis ar Tauri cērt milzu koku, tuvāko pie staignāja malas, sievieši lauž sīkus kociņus tālākam ceļam, kad egles garuma pietrūks.
Pēc brīža varenais milzenis iebrakšas un šņākdams gāžas purvā. Briedis pirmais uzlec uz stumbra, bet tanī brīdī viņu satver aiz rokas pieskrējušais Sumbrs.
— Atpakaļ! Paliec te!
— Laid, tēv! Lai mirst sērgā, kam tas dieviņa lemts! Bet no ugunsnāves jāglābj nelaimīgie.
— Tie nav jāglābj! Neviens nedrīkst iet pāri! Neviens, izņemot mani!
— Kas tev tur darāms? Mēs visi gribam redzēt, kas noticis ar mūsējiem.
— Es pārliecināšos un ziņošu. Nost no koka! Arī tu, lauri! Jums jāpaliek te. Es pavēlu! Kā vecākais dzimtā es atbildu par visu, un kā vecākajam jums man jāpaklausa.
Briedis vairs nepazīst savu mierīgo, kluso, maigo tēvu. Viņa acis deg, viņa balss ir cieta, barga, viņa tonis pretrunu nepieļaujošs. Viņš atiet no koka un nosēžas uz celma. Arī Tauris padevīgi atkāpjas.
— Es visu paziņošu, kā klājas mūsējiem! — Sumbrs vēl izsauc un skrien pa egli, lauzdamies cauri biezajiem zariem. No egles galotnes vēl atliek soļu desmit purva. Tak sausā rudenī tas izrādās izbrienams. Līdz krūtīm dūņām notašķījies, Brieža tēvs sasniedz salu un nozūd ugunsgrēka dūmos.
Bezgala garš gaidītājiem aiz purva liekas neilgais brīdis, kamēr Sumbrs atkal parādās.
— Apmierinieties! — viņš sauc pāri. — Viss ir labi.
— Kur mūsu vārgie?
— Veļumātes klēpī. Visi.
— Mērī miruši?
— Nē, ugunī.
Dziļš klusums seko Sumbra vārdiem. Klusē atī Sumbrs pats. Tad sauc lielā saviļņojumā: \
— Palieciet sveiki, mani mīļie! Sveiks, mans dēls! Sveika, vedekla! Sveiks, Tauri, sveika, Trūde, sveika, labā Sārma! Esiet krietni un pildiet vecāsmātes likumu!
— Nāc tak atkal pāri! — sauc Sārma.
— Tēv! — sauc Briedis. — Kam tu atvadies?
— Es piederu šel — Sumbrs noplēš no krūtīm drēbes. — Rau, ari mani mellā nāve iezīmējusi. Vēl vakar cerēju, ka veikšu sērgu. Bet šorīt pamostoties atskārtu, ka mana vieta te, pie Vālodzes.
Spēcīgais, plecīgais vīrs otrā krastā paceļ roku atvadoties, acumirkli stāv tur kā milzis, tad nozūd uz svētbirzes pusi. Viņš dodas cauri degošam eglājam, ieskrien degošā svētbirzē, kur uz ziedokļa sagatavotā sārtā, piesējusies pie ozola, sadeg Vālodze.
— Mana vieta ir te, — Sumbrs saka un, uzlēcis sārtā, apkampj Vālodzes kājas.
Tad liesmu un dūmu mutulis apņem tos abus.
Tālu vērī gaudo vilki. Tie — abi ciema suņi.
Saulei pusdienā paceļoties, no citkārt laimīgā meža ciema ir palicis tikai purva apņemts ogļu un pelnu lauks.
NOSLĒGUMS
Nākošā — 1711. gada sākumā pēc niknas ziemas pēkšņi iestājās sniegputenis, griezdams kopā debesis ar zemi, aizvilkdams ceļus, nolīdzinādams ielejas, aprakdams zemnieku sētas.
Trīs pajūgi, turēdamies lielā meža aizvējā, gausi virzās uz priekšu. Tie nomaldījušies. Zirgi līdz pēdējam noguruši. Ceļinieki rūpju pilnām sejām raugās pa labi uz drūmo vēri, kura biezokņos tālu, tālu cauri vēja auriem dzird sasaucamies no bariem aizklīdušus vilkus; tāpat bez ceribām tie pamet skatus pa kreisi necaurredzamā sniega virpulī.
Priekšējās kamanās, kažokos ietinušies, sēž Andrejs Sarfenbergs ar to pašu komisāru, kas pagājušo rudeni bija apmeklējis Pilteni. Abi, viens pie otra piespiedušies, sēž klusēdami. Tad zirgi apstājas.
— Kas ir? — satraucies uzsauc komisārs zemniekam — vedējam.
— Lopiņiem nav vairs spēka.
— Bet kur mēs atrodamies?
— To tikai dieviņš zina.
— Nebija labi, — saka amtmanis, — ka nepalikām pie Usmas ezera pajumtā, kad taisījās putenis. Nu esam galīgi nomaldījušies.
— Jāatzīstas, — skaišas komisārs, — šis brauciens man nemaz nebija patīkams. Vienīgais apmierinājums, ka iznāca braukt kopā ar jums, cienījamo Sarfenberg. Bet nu man žēl, ka steidzināju jūs atstāt tik ātri Jelgavu.
— Man tā kā tā bija jābrauc mājās, kad darīšanas pabeidzu.