— Tad nāciet uz Pilteni! — Sarfenbergs priecīgi iesaucas.
— Ejam! Ejam dzīvē!
INGRIDA KIRSENTALE
ROMĀNS PAR 18. GADSIMTA KURZEMI
1709. gada pavasaris — 1711. gada sākums — tā romānā «Sumpurņu ciems» datēti še atainotie notikumi, kas lasītājam paver tā- laika Piltenes un Ventspils ainas, kā ari aizved Ugāles vēra vidienē, kur atrodas tā sauktais Sumpurņu ciems, latviešu brīvzemnieku apmetne. Sāda vēsturiska un ģeogrāfiska precizitāte raksturīga Rutku Tēva rakstības manierei. Viņa vēsturisko romānu pamatu pamats vienmēr ir kāds vēsturisks fakts, notikums, epizode, kas rakstnieka iztēlē apaug ar veselu dramatisku norišu gūzmu, savijas ar cilvēku likteņiem, lai Izskanētu kā cildinājums varonībai, patstāvīgai un neatkarīgai personībai, kura spēj un grib celties cīņā par cilvēka tiesībām, mest izaicinājumu pasaules varenajiem. Rakstnieka sirds pieder drosmīgajiem, darītājiem, ne prātotājiem — ari tad, ja tie apzinās savas rīcības neprātīgumu. Parasti viņa romānos skaidri nodalās divas nesamierināmi pretējas sociālās nometnes, kas konkrētajos Latvijas vēstures apstākļos pauž arī nacionālas pretišķības starp latviešu darbatautu un cittautu (visvairāk vācu) apspiedējiem. Viņa romānos sižeta attīstību virza naidīgo spēku sadursmes, tas rit strauji, krasās peripetijās. Negaidīti pavērsieni cilvēku likteņos liek aizrautīgi sekot vēstījuma pavedienam. Lai cik dramatiski risinās sižets, Rutku Tēvs vienmēr atrod vietu straujas, jūsmīgas mīlestības tēlojumam. Mīlētāju likteņi ir gan laimīgi, gan traģiski, kādus nu tos veido konkrētā vēsturiskā situācija un notikumi, kuros romānu varoņi vai nu paši pēc savas gribas piedalās, vai ari tiek ierauti negribot
Vēsturiskais piedzīvojumu romāns, ko iemīļojis un izkopis Rutku Tēvs, pasaules rakstniecībā ir loti populārs. Valters Skots un Aleksandrs Dimā (tēvs) te ir vispār atzītas virsotnes, divi mākslinieki ar labām vēstures zināšanām, spilgtu, bagātu fantāziju, aizrautīgi stāstītāji, kuru darbos vienmēr jūtam paša autora attieksmi, kas viņa iemīļotos varoņus vērš skaistus im drosmīgus, sievietes — maigas, uzticamas un izturīgas, bet viņu pretiniekus — ļaunus, viltīgus, zemiskus un atbaidošus.
Līdzīgā stilā savus vēsturiskos romānus rakstīja Rutku Tēvs, ko 30. gadu kritika nedaudz ironiski ir nodēvējusi par latviešu Dimā. Arī viņa varoņi ir cildeni, pašaizliedzīgi dēkaiņi, kuri piedalās vēsturiskos notikumos. Rutku Tēva simpātijas pieder šiem latviešu tautības zēniem, jaunekļiem un vīriem, kas viņa romānos konkrētos Latvijas \-ēstures apstākļos varonīgi, kaut ari reizēm neprātīgi cīnās pret vācu ordeni, baltvācu muižniecību, Rīgas patriciešiem, zviedru un citiem iebrucējiem, cīnās par savas apspiestās tautas brīvību, par cilvēka tiesībām. Viņa vēsturiskās prozas labākā daļa aizrauj ne tikai ar sižetisko spriegumu, bet ari ar autora emocionālo attieksmi pret tēloto, ar viņa paša mīlu un naidu. Viņa darbos nav nacionālas aprobežotības, nacionālu aizspriedumu, kādus nereti sastopam 30. gadu latviešu vēsturiskajos romānos, kuri tapuši fašistiskās diktatūras laikā, kad buržuāziskais nacionālisms kļuva par oficiālo ideoloģiju, karojošu un krasi naidīgu jebkurai internacionālisma Izpausmei. Rutku Tēvs arī savos šai laikā tapušajos vēsturiskajos darbos joprojām paliek demokrāts un humānists, kas cilvēku vērtē ne pēc viņa tautības, bet pēc tā, vai viņa rīcība, mērķi un ideāli atbilst laikmeta progresīvajai sabiedriskajai domai, veicina sociāli vēsturisko progresu vai ari — gluži otrādi — kavē to.
Rutku Tēvs, īstajā vārdā Arveds Mibelsons (1886—1961), aktieris un rakstnieks, ir sarakstījis desmit vēsturisko romānu un stāstu, kas publicēti 30. gados. Aizrautīgi iedziļinājies Rīgas vēsturē, pētījis dokumentus, sekojis vēsturnieku publikācijām un arheologu atradumiem, Rutku Tēvs visvairāk pievērsies Rīgas pagātnei. Visvecākais Rīgas vēstures posms, ko viņš atspoguļojis, ir 14. gadsimts romānā «Klibā skrodera iela». Plašāku ieskatu Rutku Tēva darbi paver 16. un 17. gadsimta notikumos — «Dumpīgā Rīga», «Mūk- salas brāļi» un citi. Arī no divām Rīgas kinostudijas filmām tik populārie trīs vella kalpi no šāda paša nosaukuma Rutku Tēva romāna savu dēkaino mūžu izdzīvo 17. gadsimta Rīgā un Latvijā.
Otra iemīļota tēma Rutku Tēvam ir Kurzemes hercogistes vēsture, tās dramatiskās lappuses. Tā, piemēram, romāns «Aklais Valentīns» ataino partizāņu karu Kurzemē pret zviedru Iebrucējiem, kuri 1658. gadā ar viltu sagūsta hercogu Jēkabu un aizved gūstā. Aklais Valentīns, īstajā vārdā leitnants Lībeks, ir. reāla vēsturiska persona, ap kuru pulcējās latviešu zemnieki, nereti no muižniekiem aizbēguši jaunekļi un vīri, lai cīnītos pret zviedru iebrucējiem, ar kuriem ātri kopēju valodu atrada baltvācu muižnieki. Tiem bija apnikuši hercoga Jēkaba mēģinājumi ierobežot viņu varu un tiesības. TidSjādi cīņa pret zviedriem latviešu zemniekam reizē ir cīņa pret f.aviem visniknākajiem ienaidniekiem — muižniekiem.
Apmēram tas pats laikposms atainots arī romānā «Gambija». Te stāstīts par izbēgušiem latviešu dzimtcilvēkiem, kas uzmunsturējas uz hercoga kuģa, kurš dodas uz Gambiju, lai tur kļūtu brīvi cilvēki.
Kurzemes hercogistē norisinās ari darbība romānā «Sumpurņu ciems», kas pirmoreiz publicēts 1937. gadā. Romāns mūs ieved interesantā vidē — Piltenes autonomajā apgabalā, kas romānā atspoguļotajā laikposmā bija Kurzemes hercogistes sastāvdaļa.
Kurzemes hercogiste (oficiāli: Kurzemes un Zemgales hercogiste Livonijā) Izveidojās pēc Livonijas kara uz Livonijas feodāļu 1561. gada padošanās līguma pamata. Tās valdnieks — Kurzemes hercogs bija Polijas karaļa vasalis, kura varu ierobežoja arī lielās ekonomiskās un politiskās privilēģijas, kas tika piešķirtas muižniekiem. Hercogam praktiski piederēja tiesiskā un administratīvā vara tikai viņa paša īpašumos, kas veidoja vienu trešdaļu no visas hercogistes, pārējā zemes daļā muižnieki bija neierobežoti noteicēji pār saviem īpašumiem līdz ar tanīs dzīvojošiem latviešu zemniekiem. Ierobežotā hercoga vara ļauj Kurzemes hercogisti pamatoti dēvēt par «muižnieku republiku», kur zemnieku dzimtļaužu liktenis bija ārkārtīgi smags; ne velti zemnieki bēga no saviem dzimtkungiem gan uz hercoga muižām, gan mežos, gan uz Vidzemi un Lietuvu. Nelīdzēja pat visbargākie likumi, kas paredzēja kājas nociršanu par otrreizēju bēgšanu.