Kurzemes hercogiste teritoriāli apvienoja lielāko daļu no bijušās Livonijas ordeņa zemes Zemgalē un Kurzemē. Ārpus tās palika Kurzemes bīskapija un līdz 1609. gadam arī Grobiņas un Liepājas novads, kas bija ieķīlāts Prūsijas hercogam.
Kurzemes bīskapija kā viena no Livonijas feodālajām valstiņām izveidojās 1234. gadā, to nodibināja vācu ordeņa brāļi kuršu apspiešanai. Par bīskapa sēdekli kļuva Piltene, kas atradās izdevīgā vietā pie kuģojamās Ventas upes, pašā bīskapijas centrā. Ar saviem apmēram 172 tūkstošiem hektāru aramzemes Kurzemes bīskapija bija vismazākā feodālā valstiņa Livonijā. Livonijas ordeņa zemes Kurzemes bīskapiju sašķēla trijās daļās (ziemeļos atradās Piltenes—Dundagas novads, dienvidos Aizputes—Embūtes novads, bet rietumos pie Baltijas jūras — Sakas—Cīravas novads). Bīskapijas īpašums bija arī Roņu sala. 1558. gadā Kurzemes bīskaps Jānis IV bīskapiju pārdeva Dānijas karalim, kas par jauniegūtās zemes valdnieku iecēla savu brāli — «Livonijas karali» Magnusu. Pēc viņa nāves 1583. gadā sākās t. s. Piltenes mantojuma karš starp Poliju un Dāniju, kas norisinājās Kurzemē un smagi to izpostīja. Ar 1585. gada 10. aprīļa Kroneborgas līgumu Dānija par 30 000 dālderiem atteicās par labu Polijai no šīs teritorijas. Kurzemes hercogi centās panākt bīskapijas pievienošanu hercogistei, tomēr 1617. gadā no bijušās Kurzemes bīskapijas izveidoja autonomu Piltenes apgabalu, ko tieši pakļāva Polijas karalim. 1655. gadā Piltene krita zviedru rokās, kas to pārdeva Kurzemes hercogam Jēkabam. Tomēr 1717. gadā Polijas karaļa ieceltā īpašā komisija atkal atņēma hercogistei Piltenes apgabalu, no jauna to tieši pakļaujot Polijai. Tikai pēc 1795. gada, kad Piltenes apgabalu kopā ar Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai, šī novada likteņi vairs neatšķīrās no pārējās Kurzemes vēstures, lai gan te līdz pat 1938. gadam daļēji (mantošanas tiesībās) paliek spokā 17. gadsimtā apstiprinātie likumi, t. s. Piltenes statūti.
Būdama Polijas karaļvalsts sastāvā, Kurzemes hercogiste, tāpat Piltenes apgabals, tika ierauti visos karos, ko izkaroja Polija. Bez jau minētā Piltenes mantojuma kara hercogiste smagi cieta zviedru-poļu karā (1600—1629), kad to postīja divi karaspēki, turklāt 1602. gadā Augšzemgalē plosījās bads un mēris. Mēris atkārtojās 20. gadu beigās. Pēc dažiem gadu desmitiem Kurzemē iebruka, laupīja un slepkavoja iekarotāji — šoreiz tie bija zviedri, kas 1658. gadā Jelgavā sagūstīja hercogu Jēkabu, aizveda trimdā, no kuras viņš atgriezās pēc diviem gadiem un atrada Kurzemi izpostītu un ,mērī tukšu kļuvušu. Ari Jelgavā bija apmiruši trešdaļa iedzīvotāju un pils tik ļoti sapostīta, ka hercogs bija spiests apmesties Grobiņā. Un atkal atelpas, miera periods bija īss — 1700. gadā ar sakšu karaspēka pēkšņu uzbrukumu Rīgai, kas tolaik kopā ar Vidzemi piederēja Livonijai, sākās Ziemeļu karš, ko izcīnīja Krievija kopā ar Dāniju un Poliju un Saksijas karalisti pret Zviedriju. Karadarbība norisinājās arī Latvijas teritorijā, to smagi izpostot ekonomiski un prasot daudzu mierīgo iedzīvotāju, visvairāk latviešu zemnieku dzīvibu.
Kurzemes hercogiste karā tika ierauta jau pašā sākumā, kad caur Palangu Kurzemē ienāca sakšu karaspēks. Savukārt zviedri, sakāvuši sakšus pie Rīgas, ari iebruka Kurzemē, nogalināja iedzīvotājus, dedzināja un laupīja. 1704. gadā pie Sēlpils notika zviedru kauja ar poļiem. Bet 1705. gadā, vajādams zviedrus, Kurzemē savukārt ienāca krievu karaspēks. Pēc gada to nomainīja zviedri. 1709. gadā Kurzemes hercogistes teritorijā no jauna ienāca krievu armija. «Zemei cauri ejošās armijas ņēma milzīgas kontribūcijas, kas galu gailā bija jāsamaksā Kurzemes un Zemgales zemniekiem. Zemnieki, ko kareivji vienkārši aplaupīja, bieži vien nevarēja tikt galā ar nodevām. [..] Daudz zemnieku bija apkauti, vēl vairāk aizbēguši,» — tā šī kara radītais posts raksturots «Latvijas PSR vēsturē» (R., 1953, 1. sēj., 269. lpp.).
Jau 1707. gadā postam un visām citām kara nelaimēm pievienojas baku epidēmija, bet no 1710. gada līdz 1711. gadam visā Latvijā plosījās cita, vēl baisāka epidēmija, t. s. lielais mēris, kura upuru skaits precīzi nav zināms. Kurzemē mēri apmira apmēram 200 000 cilvēku jeb puse no hercogistes iedzīvotājiem. Karā un sērgās Kurzemes hercogistē aizgāja bojā ap 80% Iodu, nopostīts ap 70% ēku (Latvijas PSR vēsture, 1. sēj., 269. lpp.)
Visa šī pagarā atkāpe vēsturē bija vajadzīga, lai skaidrāka pavērtos konkrētā vēsturiski politiskā situācija, kura ietekmēja Rutku Tēva romāna «Sumpurņu ciems» sižetiskās norises, cilvēku likteņus. Tas stāsta par Pilteni Ziemeļu karā, laikā, kad zviedrus te nomainījusi krievu armija. Kad tā 1710. gadā atstāja hercogistes teritoriju, tronī no Prūsijas atgriezās astoņpadsmitgadīgais hercogs Fridrihs Vilhelms. Lielais mēris Pilteni, šo ziedošo pilsētiņu (tanī 18. gs. sakumā dzīvoja 700—800 iedzīvotāji), pārvērta līdz nepazīšanai. Zaudējusi arī savu ostas nozīmi, Piltene vairs nav sasniegusi kādreizējos ziedu laikus. Uz šī vēsturiskā fona risinās vēstījums romānā «Sumpurņu ciems», kas kara notikumus neatspoguļo, toties paver mēra posta ainu Piltenē un tās apkārtnē.
Romāns «Sumpurņu ciems», kā Rutku Tēvam parasts, rakstīts krasos pretstatos, cilvēki dalās divās pretējās, vienotrai svešās un naidīgās nometnēs. Vienu te veido vāciskā Piltene ar tās mācītāju Gosvinu Huneku un bezzobaino tiesnesi Ādamu Kunci priekšgalā, kas abi ir pārliecināti demonologi, tic raganām, visvisādiem nešķīstiem gariem un visās nelaimēs vaino latviešus, kas joprojām tikai ārēji pakļaujas luterticībai. Otra pasaule ir latviešu brīvzemnieku apmetne Ugāles vērī — meža ciems, ko māņticīgie pilsētnieki sauc par Sumpurņu ciemu un kur bargā kristiešu dieva vietā tur godā senās latviskās dievības. Romānā viscaur jūtams šis pretstats — ar viduslaiku demonoloģiju apaugusī kristietība un latviešu pagāniskā ticība. Ne velti autors «Sumpurņu ciemam» devis apakšvirsrakstu «Senu dienu mīlas un māņu romāns».