«Viņi aizies! Es palieku viena — nemaņā, biezoknī!»
Viņa grib kliegt, bet, pacēlusi galvu, sajūt neizsakāmu apmierinājumu: arī Marija ar vedēju ir atlaidu- šies atpūtā. Tepat priekšā — meža klajumiņš. Tur deg ugunskurs. Pie tā stāv kāds zēns, bet blakus guļ zemē Marija, un pie tās nosēdies vecais zemnieks. Trūdēs acis aizveras, galva atslīgst pret koka sakni. Viņa ar smaidu iemieg.
Ir pagājis labs laiks. Trūde jūt: kāds viņu modina no dziļa miega.
«Krustmāte Gerda,» tā domā un ar pūlēm ver acis.
Vēl pusmiegā viņa skatās: tā nav krustmāte, kas pār viņu noliekusies. Tai it kā Volfu Gotlība vaibsti. Bez tam .auksti, kājas nosalušas. Te nav arī viņas kambaris, tā neguļ savā gultā; pāri galvai, šķiet, šalc egles.., Viņa sapurina galv,u un atjēdzas.
— Celies, Trūde! Mums jāiet, — viņa dzird skaidri un noteikti pazīstamu balsi.
— Tu, Gotlīb?
— Jā. Es arī.
Trūdei atkal spēki atgriezušies. Strauji viņa pielec kājās.
— Gotlīb! Kā tu te gadījies?
— Sekoju tev pa gabalu.
— Kur Marija?
— Iet tālāk ar veco un jauno sumpurni. Steigsimies, ka nenozaudējam tos no acīm.
Gotlībam plecos bise, uz muguras ceļasoma. Viņš satver meitenes roku un velk to sev līdz pāri meža klajumam gar izdzisušo ugunskuru uz biezokni. Tālu aiz kokiem šad tad pamana pabālējam Marijas lakatu.
— Bet kam tu, Gotlīb, nāci mums pakaļ? — Izbrīnējusies Trūde raugās jauneklī.
— Vai es varu mierīgi gulēt Piltenē, kad Mariju aizved ļauno garu dumbrājos?
— Tātad tu arī gribi palikt te?
— Nācu tikai izsekot. Gribu zināt, kur atrodas šis Sumpurņu ciems.
— Un tad?
— Tad vismaz zināšu, kur Marija atrodas.
— Bet vai tevi uzņems … viņu pulkā?
— Es to nemaz nevēlos.
— Ko tad darīsi?
— Atgriezīšos mājās … Bet tu?
— Es palikšu te.
Gotlībs pārdomā:
— Man gan vajadzētu tevi ar varu vest atpakaļ pie tēva.
— Tas tev neizdosies!
— Bet labāk tomēr ir, ja vismaz tu paliec pie Marijas.
Biezoknis kļūst arvien grūtāk caurejams. Gotlībam jāuzmanās ne tikai neizlaist no acīm papriekšu gājēji, bet tāpat jāsargās pienākt par tuvu, lai zem kājām iebrikšķējies sauss zars neliek zemniekiem atskatīties atpakaļ un pamanīt sekotājus.
Gotlība vestai, Trūdei atliek laiks skatīt apkārtni. Šis vēris nu beidzot ir tāds, kādu meitene iedomājās dēmonu un meža gariņu mājokli. Milzīgas egles, mūžīgi zilgana krēsla zem tām, siekstas, tūkstošgadīgi ozoli ar cauriem dobumiem, žūžojošs vējš galotnēs, ūpja balss tālumā. Tur aizskrien ķirzaka pa baltās sūnas segu. Tur vāveres dzenājas pa zariem. Un, lūk, tur, ne visai augstu, sēž liels kaķis, bailīgi noraudzīdamies lejā zaļgani mirdzošām acīm. Tas lūsis. Netālu nodun mežs: aizdrāžas briežu bars, priekšējo gājēju iztraucēts. Pēkšņi Trūde sastingst, apstājas.
— Kas ir? — Gotlībs pagriežas, sajutis ceļabiedri apspiežam kliedzienu. Drebēdama Trūde spiežas tam klāt.
— Lūk! Lūk!
— Lācis! — Gotlībs rauj no pleca bisi.
— Pagaidi! — meiča saņēmusies viņu attur. — Lāči, ja paēduši, nekrītot cilvēkiem virsū.
Tā laikam ir. Milzīgais pinkainis stāv dažus desmitus soļu atstatu un mierīgi raugās neaicinātos ciemiņos. Tad lēni pagriežas un aiziet.
— Nu redzi! — Trūde atviegloti uzelpo. — Lai vai kā, bet šaut tu nedrīksti. Ja vecais sumpurnis manīs, ka sekojam, viņš atgriezīsies un vedīs mūs atpakaļ uz Pilteni.
Lielajam vērim nav gala. Trūdēs spēki atkal gaist. Ari izsalkums viņu māc. Par laimi, Gotlībs parūpē- |k'S — paņēmis līdz somā maizi. Beidzot viņam ceļabiedre gandrīz jānes. Klajākā vietā viņš vēro no rnežagaliem: saule riet. Bet, par laimi, ceļa mērķis liekas būt klāt — redzams izcirtums. Tuvumā jābūt ļaužu mītnei.
Otrā rītā Marija, kaut gan ļoti nogurusi no garā, grūtā ceļa, pamostas, jau gaismiņai austot. Vakar tikai lielā tumsā ceļinieki bija tikuši ciemā, un tā meitene jauno apkārtni nevarēja apskatīt, ne arī redzēties ar ciema ļaudīm. Viņa paspēja tikai apsveicināties ar tēvu un brītiņu pie skala gaismas aplūkot tā seju.
Nu viņa atmet nost lāčādas segu, pieceļas uz lāviņas sēdus un raugās apkārt telpas pelēkajā krēslā. Šaurais kambarītis ir tīrs un spodrs. Nams nesen celts. Sienu baļķi, griesti — balti, svaigi. Pat stiklots logs sienā, nevis nabadzīgā gaismas lūka kā Piltenes apkārtnes zemnieku dūmistabās. Un tomēr — tīkamāka, tik mīļi pierasta bija viņas un Trūdēs kopējā istaba mācītāja namā… Bet arī te būs labi! Te tak ir viņas mīļais tēvs. Pec ilgiem gadiem ta atkal jūt vina glāstus, dzird viņa mīļos vārdus. Ai, nabaga tēvs! Viņa kājas ir sakropļotas, viņš tikai ar kruķiem var kustēties … Un nosirmojis viņš …
Meičas pārdomas pārtrauc vērtas durvis. Kambarī ienāk mazliet salīcis, kalsens, bet vēl stingrs vecītes stāvs. Asā un tomēr sirsnīgā balsī pateikusi laburītu, viešņa pienāk pie lāviņas un atsēstas blakus Marijai. Austošā rītā zem lodziņa Marija var saskatīt tās seju: gudras, nopietnas, vēl dzīvības un spara pilnas acis, skarbi vaibsti, tak labsirdīgas grumbas ap lūpām, galvai cieši piesukāti sidrabbalti mati.
— Vai labi gulēji, meitiņ? — Vecā maigi saņem Marijas roku.
— Jā, vecāmāt.
— Kad tad pārradāties?
— Saule jau bija nogājusi.
— Nekā nemanīju. . . Savādi. Visu nakti suņi bija nemierīgi; laikam kāds lācis mēģina pārbrist purvu, saodis mūsu bišu stropus. Bet tūlīt pēc rieta, kad jūs atnācāt, nemaz nerūca. Nu jā, viņi nojauš savējos. Un tu tagad esi mūsējā … Kā tev vārdā?