To uzsver ari romāna sākums — kad 1709. gada pavasara plūdos Venta izlauž sev jaunu gultni pie Vendzavas un Piltene zaudē savu ostas nozīmi, māņticīgie rātskungi ir cieši pārliecināti, ka tas ir paša sātana darbs, un kopā ar namniekiem ir gatavi noticēt, ka zvērādās tērpies svešinieks, kas iet pa pilsētas ielu, ir sumpurnis. Fanātiskais demonoloģijas piekritējs mācītājs Huneks, kas savā apmātībā viduslaikos izgudrotos piecpadsmit sātana kara virsniekus saskata latviešu pagāniskajās dievībās, savukārt nešaubās, ka nevis karš un kontribūcijas Pilteni noveduši nabadzībā, bet gan «šīs negantās pagānu tautas dēmoni». Mūsdienās tas šķiet absurdi, smieklīgi un neiespējami, bet romānā tēlotajā laikā šāda tumsonība bija loti izplatīta. Ļaudis ticēja visādiem pārdabiskiem gariem, ticēja burvju un raganu esamībai. 16. un 17. gadsimtā Latvijā, tāpat kā visā Eiropā, bieži liesmoja sārti, kutos sadega burvestībās apsūdzēti vīri un sievas Burvjiem ticēja kā zemnieki, tā muižnieki un pat samērā izglītotie valdnieki. Tā, piemēram, pēc Eiropā savam laikam labu izglītību guvušā hercoga Jēkaba pieprasījuma 1679. gadā tiek spīdzināts un notiesāts par viņa noburšanu Ikšķiles mežsargs Toms Bērziņš. Ir zināmi daudzi līdzīgi fakti, turklāt šīm burvju prāvām bija tikai viens iznākums: vainīgā atzīšanos parasti panāca ar spīdzināšanu, bet, ja viņš tomēr neatzinās, lietoja t. s. ūdens pārbaudi, kad apsūdzēto sasietu iemeta upē vai ezerā, — ja tas tūdaļ nogrima, tad nav bijis vainīgs, ja ne — vaina skaitījās pierādīta un apsūdzēto gaidīja nāve sārtā. Tūkstošiem cilvēku tā aizgāja bojā, protams, nemantīgie un beztiesīgie, galvenokārt latviešu dzimtzemnieki; par buršanas dēl tiesātiem muižniekiem vēsture klusē.
Romānā mēs esam aculiecinieki divām šādām prāvām. Trūde Huneka tiek apcietināta pie tēva šķirsta kā ragana un tiesāta par sakariem ar nelabo. Interesants ir pats šīs raganu tiesas process — bezzobainā Kunces stereotipajos jautājumos ietverto apsūdzību izglītotajai, gudrajai meitenei atspēkot ir viegli, jo tie ir bezjēdzīgi savā būtībā. Otra tiesa ir piet Piltenes skolotāju Ādainu Huneku, Trūdēs tēvabrāli, ko apsūdz Piltenes aplaišanā ar mēri. Romānā dokumentāli precīzi attēlots notiesātā pēdējais gājiens — feodālajai pilsētai raksturīga sadzīves aina.
Kad mēris plosās pilsētā, aiz vecuma pamuļķais rātskungs Hausers kapos rīko orģijas — sātana vesperu. Baisas ir šīs lappuses par cilvēkiem, kas nāves bailēs zaudējuši saprātu. Tikai amtmaņa (citiem vārdiem — Piltenes pilskunga) Šarfenberga ierašanās kopā ar jātniekiem izkliedē bezprātīgo pūli un atkal nodibina kārtību pilsētā, Vāciskajā Piltenē, kādu mēs to redzam romānā, kur latviešu namnieku kārtas pārstāvji nav tēloti, Sarfenbergs ir vai vienīgais cilvēks ar veselīgu domāšanu, sen sapratis pesteļošanas un visa veida māņticības bezjēdzību un kaitīgumu.
No demonoloģijas un citas māņticības pārņemtās Piltenes ainām autors lasītājam ik pa bridi m (auj atelpot un atgūties Sumpurņu ciemā, kam briesmīgs ir tikai nosaukums, bet kur rit mierīga, harmoniska dzīve.
Se sastopamies ar savdabīgu ģimenes formu — tā saukto lielo jeb nedalīto tēva ģimeni. Atšķirībā no mazās ģimenes (vecāki, viņu neprecētie bērni), kas ir šķiru sabiedrības pamatšūna un līdz ar to jaunāka forma, lielā jeb tēva ģimene jau feodālisma laikmetā, kas parādīts romānā «Sumpurņu ciems», bija vēl sastopama kā palieka no pirmatnējās sabiedribas, tās rudiments. Vairāki apstākļi veicināja tās saglabāšanos — zemais ražošanas līmenis, saimniecības naturālais raksturs, kā arī līdumu līšana. Tādējādi veidojusies- ari romānā tēlotā mežinieku ģints. Ermanis Zviedris, divkaujā nogalinājis hercoga galminieku, kas tikojis pēc viņa līgavas, bijis spiests bēgt no Jelgavas pils, kur tolaik kalpojis. Abi ar līgavu viņi apmetušies Ugāles vērī, meža vidū, te paliek arī viņu pieaugušie dēli, kas līgavas nolūko tuvējās sētās un aizved sev līdzi. Tāpat rīkojas mazdēli, bet meitu viri savukārt kā iegātņi ienāk ģimenē. Tā ir lidum- nieku cilts, brīvi ļaudis, kas šīs brīvības dēļ negrib aizprecēties uz dzimtzemnieku mājām.
Brīvzemnieki 17. un 18. gadsimta mijā bija Kurzemes hercogistē vēl samērā izplatīta ļaužu grupa, gan ne vairs privātās muižās, kur tie bija pārvērsti par klaušu saimniekiem, bet gan hercoga īpašumos — t. s. domēnēs. To pienākumos ietilpa dienests hercoga lēņu rotās (Ermanis Zviedris ir karojis hercoga pulkos kopā ar tēvu un brāli), arī dažas citas klaušas un nodevas. Sis tiesības pārgāja no paaudzes paaudzē (tā ir romānā tēlotajā ģimenē), bet dažkārt hercogs par īpašiem pakalpojumiem arī klaušu zemniekus pārvērta par brīvniekiem. Vēsturnieki uzskata, ka šis iedzīvotāju slānis kā hercogam visuzticamākais Kurzemes hercogistē bija skaitliski krietni lielāks un mazāk apdraudēts nekā Vidzemē.
Pēc tradīcijas lielās ģimenes galva ir vecākais vīrietis, še — Ermanis; ciemā drīkst dzīvot tikai ģimenes locekļi. Lai gan tik stingrs šis noteikums Ermaņa valdītajā ciemā nav. Viņš ir uzcēlis īpašu namiņu savam draugam Kasparam, kas kļuvis par invalidu; te dzīvo arī viņa vedeklas māte — vecā Vālodze. Visa ciema saime — romānā teikts, ka tanī ir ap divdesmit cilvēku (tas ari ir parastais lielās ģimenes locekļu skaits 16. un 17. gadsimtā), — strādā no rīta līdz vakaram atbilstoši vecumam un dzimumam. Tāpat kā zeme. arī darba augļi pieder visiem kopīgi, ienākumu sadale ir ģimenes galvas ziņā, katra privātīpašums ir vienīgi personiskā lietojuma priekšmeti. Sai ziņā Rutku Tēvs bijis precīzs, tāpat kā to vēstures notikumu attēlojumā, kas skar Pilteni.