— Marija.
— Tas neskan labi. Tā saucas vācu dievmāte, mums naidīgā.
— Tētiņš un māmiņa, kad vēl bija dzīva, sauca mani par Mārīti, Māri.
— Tas jau izklausās tikamāk. Mazliet atgādina mūsu mīļo Māru.
— Tad sauc mani, vecāmāt, par Māru.
— Nē, nē! … Tā neklājas, bērns. Māras vārdā cilvēks nevar saukties. Ir tikai viena zemesmāte… Bet mēs sauksim tevi par Mārietiņu — Māras meitu, jo viņa tevi atvedusi pie mums pašā pavasari. Un mani tu sauc vienkārši, kā visi te, par veco Vālodzi. Es ciemā esmu tikai saimniece, ne ciltsmāte. Mūsu ciltsmāte — vectēva Ērmaņa — tava tēva drauga sieva — ir aizgājusi veļu valstī. Es viņas vietu nevaru ieņemt, jo man tikai meita un dēls ciemā ieprecēti… Bet nu iešu apraudzīt, vai govis nav jau izslauktas, un atnesīšu tev pienu. Tu vēl vari pagulšņāt, atpūtināt kājas.
Vecā Vālodze iziet. Arī Marija pieceļas. Lieli gan sāp no grūtā ceļa, bet gribas redzēt, kāds izskatās šis ciems ar ļauno slavu. Viņa atver durvis un atrodas priekšiņā. Blakus — meiča atceras — ir tēva istaba, kur Vakar viņu ieveda. Ir vēl agrs, viņa tēvu netraucēs, bet apskatīs āru.
Dzird gaiļus dziedam. Gaisma aust. Priekšā izplešas plašs sētsvidus, gandrīz visapkārt ēku iežogots. Marija iznākusi no maza, nesen celta namiņa; te, liekas, ir tikai divi kambari: tēvam "un tas, kurā viņa pārnakšņoja. Aiz tā paceļas liela dzīvojamā māja. Pretējā pusē ir kūtis, klētis, rija. Kreiso pusi noslēdz piekal- niņa birze ar milzu ozolu vidū. Pa labi, zemākā vietā, aug varenas egles, aiz tām redzams krūmājs un ūdens. Tur arī pirtiņa. Viss ciems, liekas, ir saliņa, purva un ezeriņa loka apņemta. Bet tālāk visapkārt kā varena siena paceļas augstais vēris.
Pagalms ir tukšs. Vēl ļaudis nav modušies. Marija redz tikai veco Vālodzi ejam uz kūti.
Tā apstājas un, kaut ko ieklausījusies, pagriežas pret eglēm. Iet uz pirtiņas pusi. Aiz ūdens vēra malā stāv kāda meitene un māj ar roku.
— Uhū! — skan aiz purva.
— Kas ir? — sauc pretī Vālodze,
To tak ir tas Sumpurņu ciems?
— Sumpurņu ciems? Par tādu gan nekā nezinu.
— Ja ne šis, tad kaut kur tuvumā vajag būt.
— Nav dzirdēts.
— Vai dieniņ! Kā tad tā?
— Te meža vidus. Ļaužu mītnes tālu. Būsi nomaldījusies.
— Ko tad lai iesāku? … Bet saki — vai pie jums naktī nav apmetušies pārgulēt ceļinieki?
— Nava. Te tikai pašu ļaudis.
— Vecs sumpurnis ar jaunu meiteni?
— Ērmīgi! Nakti gan atgriezās vecaistēvs no Piltenes.
— No Piltenes! Tad jau būs pareizi! Vai dieniņ, kā es nobijos! Kā lai tieku pāri ūdeņiem?
— Tepat pa labi ir laipas.
— Bet pie tām sēž divi sumpurņi un nelaiž pāri!
— Atkal sumpurņi! Ak tu, mīļais blēņubērns! Tie jau mūsu suņi. Nāc vien apkārt, iešu tev pretī!
Vālodze iet uz krūmāju, kur nobeidzas ceļš no pagalma.
Marija otrā pusē pagalmam nedzird sarunas vārdus, bet kaut ko nojauš:
«Vai meiča aiz purva tik nav Trūde? Tādas kustības tikai viņai. Un arī balss skaņa liekas līdzīga. Trūde tak par vari gribēja nākt līdz Varbūt tā aizbēgusi no mājām un pa pēdām atnākusi?»
Marija skrien uz egļu pusi. No krūmāja nāk pretī Vālodze, un līdz tai klibo Trūde, divu lielu vilku — mežinieku suņu pavadīta. Tie arī viņu vakar bija apošņājuši un draudzīgi saņēmuši.
— Māsiņ! — Mācītāja meita krīt ap kaklu laimīgi atrastajai biedrei.
— Trūdelīt! — Marija to apkampj. — Kā tu viena varēji mums izsekot?
— Viegli tas nebija! — Trūde izdveš un nobirdina divas asaras. Viņu sāk kratīt drudzis.
Vecā Vālodze stāv aizgrābta par abu meiteņu patieso, nevaldīto atkalredzēšanās prieku.
— Ejiet uz istabu! — viņa beidzot saka. — Tu, Mārietiņ, noguldi un labi apsedz māsiņu! Es atnesīšu siltu pienu.
Saimniece aizčāpo uz kūti, un Marija ved Trūdi savā kambarītī, nogulda uz lāviņas un apsedz ar silto lāč- Adu.
Trūdi krata drudzis. Tomēr viņa smaida un saka klabošiem zobiem:
— Beidzot mēs esam Sumpurņu ciemāl Paldies
dievam!
— Bet kā tu mūs atradi? — Marija nebeidz brīnēties.
— Es sekoju.
— Viena pati — pāri purviem, cauri biezokņiem!
— Mani pavadīja Gotlībs.
— Ko tu saki? Gotlībs! Kur viņš palika?
— Aizgāja atpakaļ uz Pilteni.
Mazliet apsilusi, Trūde izstāsta savu ceļojumu visos sīkumos. Tumsai uznākot, viņi pazaudējuši Ermani un Mariju no acīm. Bet ciems jau sasniegts, tādēļ daudz nebēdājuši. Redzējuši aiz purva lodziņā atmirdzam skala uguni un nopratuši, ka ceļinieki ir mājās. Ilgi staigājuši gar purvu un ezeriņu, bet tumsā neatraduši pārejas. Viņā pusē redzējuši iemirdzamies it kā mazas uguntiņas — degošas acis. Tie vilkati vai sumpurņi, nodomājuši. Uznākušas bailes, un atvilkušies atpakaļ vērī. Gotlībs iekūris ugunskuru. Pie tā nakti sēdējuši, sildījušies un žāvējuši samirkušos apavus. Gaismai austot, Gotlībs griezies atpakaļ uz mājām, licis nodot sveicienu Marijai, bet Trūde meklējusi ceļu uz ciemu. Laipas gan uzgājusi, bet to galā sēdējuši divi sumpurņi — vilku izskatā. Tie virsū neskrējuši, bet arī no ceļa negājuši un neatbildējuši ne vārda. Tad nākusi pār pagalmu vecā sumpurne. Tā negribējusi laist iekšā. Mānījusies: te neesot Sumpurņu ciems… Izstāstījusi savus piedzīvojumus, Trūde apklust. Domīgi klusē arī Marija. Tad pēkšņi saka:
— Bet ko teiks tavs tēvs? Viņš nezina, kur tu atrodies.
— Gotlībs, atgriezies Piltenē, pastāstīs. Es atstāju mājās uz galda zīmīti: «Ardievu! Aizeju uz Sumpurņu ciemu!» Un šorīt, atvadoties no Gotlība, vēl piekodināju tēvam pateikt, lai neraizējas par mani, jo man dēmoni nekā ļauna nedarīs, un ka es, pārnākusi atkal mājās, tēvam tik daudz varēšu pastāstīt par ļauniem gariem, ka tam pietiks vielas sprediķiem visam mūžam.