Es domāju, ka lielāku prieku par to tēvam nevaru sagādāt.
•— Ai, Trūdelīt, tu esi par daudz vieglprātīga. Viņš baiļosies par tevi.
— Gluži veltīgi! Kad man vēl nebija piedzīvojumu, es arī sajutu bailes, bet vakar mežā redzēju, ka pat lācis pieklājīgi griež ceļu, un šorīt abi sumpurņi man izrādīja draudzību. Tici man, Marij, dēmoni — par ko tie arī būtu pārvērtušies — saož manī pirmmātes Lilitas asinis!
Vālodze atgriežas ar ķipīti tikko slaukta piena. Trūde kāri dzer silto, labo dzērienu un pēc īsa brītiņa kāpj laukā no migas.
— Stipra daba tev, meit, — vecā saimniece nopriecājas par skuķes brašumu. — Ar lāsīti piena tu aizdzen drudzi.
— Nav laika vārgot, — atsmejas Trūde. — Man jāapskata jūsu ciems.
Saņēmusi spēkus, sadūšojusies Trūde ar Mariju iziet priekšiņā. Otra kambara durvis ir pavērtas.
— Iesim vispirms apraudzīt tēvu, — saka Marija un, pievilkusi sev klāt Trūdi, iečukst: — Vienu es tev lūdzu, māsiņ, — nerunā te par sumpurņiem un ļauniem gariem; to var ņemt mums ļaunā.
Trūde pārdomā.
— Tev taisnība. Mums jāizliekas, ka visu zinātu, kas te ir un notiek. Mums jāizturas kā pret savējiem. Un tā tas arī īsti ir!
Meičas iet tēva istabā. Kuģinieks Kaspars, plecīgs,: iesirms vīrs, ir pamodies un piecēlies pussēdus uz lāviņas. Pie viņa sēž vecais Ermanis. Marija noskūpsta tēvu, iepazīstina ar Trūdi un viņas dēkām. Kasparam grūti pazīt mācītāja meitu, kuru tas pirms daudziem gadiem redzējis kā bērnu vēl. Ermanis, no sākuma pārsteigts par trakās skuķes negaidīto ierašanos, beidzot! bargi sarauc uzacis un piesauc viņu pie loga.
■— Ko lai es ar tevi daru, nerātne?
— Vectēv, pieņemiet mani savā pulkā! Viena palikusi, es mājās no bēdām nomirtu. Un te ir tik jauki!
Trūdēs spriganās acis raugās tik sirsnīgi, lūdzoši, ka Ermaņa bargums zūd.
— Bet tavs tēvs, — viņš saka jau laipnāk, — ko tas teiks? Viņš nāks tevi meklēt.
— Nenāks. Viņam bail.
— No kā?
— No… — Trūde 'gribēja teikt: «No sumpurņiem,» — bet attopas un pārlabo: — Nu, bail mežā nākt.
Ermanis nespēj atturēt smaida.
— Lai tad tā būtu! — viņš saka. — Padzīvo pie mums, kamēr patiks. Un, ja gribēsi atgriezties mājās, tad Tauris tevi aizvedīs… Te tevi neviens nemeklēs, jo cejš uz mūsu ciemu nav viegli atrodams.
Pakavējušās pie slimā Kaspara, visu izstāstījušas, visu izjautājušas, meičas taisās uz āru, jo Trūde nevar nociesties.
Ermanis atnes vājiniekam brokastu un sauc arī abas viešņas uz lielo māju pie galda.
Plašajā dzīvojamā istabā sanākusi saime — viss ciems. Tā ir vecā Ermaņa ģints. Viņa bērni, cilvēki spēka gados: meita Līze, dēli Pēteris, Andris, Uģis; jau pieaugušie bērnubērni: Kaija, Guna, Briedis un pusaudži — Tauris ar Zīlīti; bez tiem vēl mazie bērnu- bērnubērni, dēlu sievas, meitu vīri un vedeklas māte — vecā Vālodze — saimniekotāja un ciema dzīves kārtotāja. Pavisam cilvēku divdesmit.
Ermanis iepazīstina mājiniekus ar sava drauga Kaspara meitu un tās biedreni. Lūdz abas uzņemt un mīlēt kā savējās. Tad nostājas lielā galda galā, paceļ izplestas rokas un, acis pievēris, pateicas debestēvam par barību. Tad visi piesēstas. Trūdēs acis brīnumā ieplešas.
«Sumpurņi piesauc debestēvu!» viņa domā. «Pārdroši ļaudis!»
Ēdot Trūde uzmanīgi vēro ciema ļaužu sejas un nejūtas apmierināta. Nekā dēmoniska, infernāliska nav šo spēcīgo, veselīgo, šķietami apmierināto un laimīgo cilvēku vaibstos.
«No sākuma viņi izliekas svēti,» mācītāja meita sevi mierina.
Vēl lielāks pārsteigums Trūdei, apstaigājot ar Mariju ciema salu. Viss te pārāk tīrs, spodrs un kārtīgs, Piltenes apkaimes nabadzīgo zemnieku būdās ir daudz tumšāku un noslēpumaināku kaktu.
Tomēr beidzot atrodas viens stūris, kur Trūdēs sirds nomierinās. Tas ir ar pīteņa žogu norobežotās birzes pakalniņš ciema austrumu pusē. Te uz žoga kārtīm uzbāzti zirgu un govju galvaskausi. Balti, saulē izbalo- juši. Te zem tūkstošgadīga ozola ir no akmeņiem sakrauts ziedoklis. Ozola zaros pakārti nokaltuši vaiņagi, vārpu kūlīši, ganu taure.
«Sumpurņu un dēmonu Bluķa kalns,» nodomā Trūde. «Dienu arī tas liekas pārāk pelēks! Bet nakti! Ai! Tad redzēsim, kādas te notiks raganu dejas un vellu dzīres!»
Marija neskata Trūdēs acīm. Viņa mēģina pierast pie svešās apkārtnes un Jaudīm, grib visu iemīlēt — te, kur tai būs jādzīvo un kur apmeties viņas mīļais tētiņš.
5
Mierīgas un saulainas rit brīnišķās pavasara dienas klusajā meža ciemā. Sējas darbiem vēl agrs, bet Jaudis darbu atrod arvien. Arī Marija nevar dīkā dzīvot; tā strādā līdz meitām, un pietiek vēl laika gana pasēdēt pie slimā tēva, pačalot un klausīties tā stāstos par tālām jūrām un svešām zemēm. Kuģinieka Kaspara darba mūžs ir noslēdzies; tam paliek tikai atmiņas un mīla uz meitu. Viņš saprot dzīvi un nejūtas nelaimīgs savā bezdarbībā, bet paļāvībā uz likteni priecājas par tā labvēlību, ka savas dzīves vakaru var pavadīt drauga Ermaņa mājās klusā mierā un Marijas klātbūtnē.
Arī Marija ir pieradusi jaunajā dzīvē un vairs neilgojas pēc vecā kambara Piltenes mācītāja namā. Tāpat še tā dzīvo kopā ar Trūdi, un viņas baļķu istabiņa kļuvusi ne mazāk mājīga. Bet ļaudis te ir labāki. Vecā Vālodze liekas vēl sirsnīgāka par krustmāti Ģerdu. Mācītājs Gosvins Huneks nebija pret viņu slikts, bet kas gan pasaulē var līdzināties mīlošam tēvam? Un sauso, pedantisko skolotāju — tēvoci Ādamu — ļoti labi atvieto vecaistēvs Ermanis. ar savām vienkāršām, bet īstām dzīves gudrībām… Trūkst tikai Volfu Got- .lība. Un tomēr… dažbrīd liekas, ka Ermaņa vecākās meitas dēls ■— staltais, spēcīgais, laipnais Briedis — ir daudzkārt labāks pret viņu, neka bijis Gotlībs. Cik pašaizliedzīgs, cik uzmanīgs, cik izpalīdzīgs ir šis jaunais zemnieku puisis! Viņš tai no acīm nolasa katru viņas vēlēšanos, uzmin, kur tai pietrūkst padoma, dažu labu darbu klusām padara viņas vietā, ja tas grūts vai nepareizi strādāts. Ak, un ne tikai labais, staltais Briedis, bet visi ciemā pret viņu mīļi un sirsnīgi.