Jā, Marija var būt laimīga. Viņas mierīgā daba saskan ar meža klusumu, viņas asinis saprotas labāk ar c iema zemniekiem nekā ar Piltenes namniekiem, viņas gars viegli iekļaujas vienkāršā latviskā pasaules uzskatā ar tās tikumiem, reliģiju, māņiem. Gaiša un saprotama tai drīz top ciema dzīve.
Gluži pretēja draudzenei ir Trūde. Pirmajās dienās viņa piedzīvoja rūgtu vilšanos. Nekā še ciemā nemanīja no tā fantastiskā, drausmīgā infernālisma, kurš izperinājies kristīgās baznīcas paspārnē un kuru viņas apoloģēti, paši no tā nobijušies, labprāt uzveļ citam — sava gara apjoma tālam un svešam — kultam. Nekā te Trūde neredzēja no raganu sabata, no sumpurņu šausmām, no vilkatos iešanas, no vellu kāzām, laumu dejām un nedzimušo dvēseļu raudām ceros un dūkstīs. Viss te, tumšā meža vidū, bija tik nepatīkami gaišs, saulains un ikdienišķīgs. Pat ciema baigie suņi — mierīgo vilku pāris — izrādījās par vislaipnākiem cerberiem, draudzīgi pieķerdamies meitenei, un ne tikai ļāva tai brīvi atstāt salu, bet pat pavadīja to uz vēri kā sargi un aizstāvji. Velti Trūde bija mēģinājusi ar tiem sarunāties, lūgusi tos atklāt viņu īsto dabu: tie muļķīgi raudzījās meitenē savām mierīgajām, uzticīgajām acīm un neprata citādi atbildēt uz cilvēciski neprātīgo valodu, kā vienīgi nolaizot skuķes vaigu. Tad Trūde noskaitusies izmeta:
— Ermi, ne sumpurņi! — Un suņi apvainoti nolaida astes un nokāra galvas.
Bet pamazām Trūde nāca pie atziņas, ka spekulatīvās prātniecības pamati nevar būt sevišķi droši, tas ir, vienkāršā valodā runājot, ka taisni tam, kas spokojas viņas tēva — mācītāja Gosvina Huneka galvā, nebūt nav jāspokojas še, Sumpurņu ciemā. Trūde beidzot atjēdzās izšķirt abas pretējās pasaules — kristīgo no pagāniskās. Pirmo viņa pazina, bet otrā tai bija aizvērta grāmata un pie tam vēl tāda grāmata, kuras valodu un rakstu zīmes vispirms jāiemācās saburtot, lai varētu viņā lasīt. To viņa apņēmās panākt. Nu atkal viņa tic aizdabiskam citādā — vēl kairinošākā veidā. Kā apmātā nemierā viņa vada savas dienas, gaidīdama to svētlaimīgo brīdi, kad atklāsies šīs neparastās, svešās vides mistērijas noslēpumi. Un šo noslēpumu atslēgu tā cer saņemt no Vālodzes, vecās paraganas.
«Un tad,» spriež Trūde, «man atklāsies pavisam jauna, neiedomājama pasaule, kuras velli nebūs ar asti un ragiem, kādus tos vaigu vaigā redzējuši svētie baznīcas tēvi, bet man še tie atklāsies varbūt kā parasti cilvēki, tikai apveltīti pārdabiskām spējām un visu elles mākslu pratēji. Un taisni tas īstenībā būs jaukākais pagānisko garu valstibā. Ne nelabā āžu smaka, ne neglītās vai nu pārāk kalsenās, vai atkal pārāk taukās raganas, ne nejēdzīgie elles virsnieki, kādi tie attēloti tēva burvju grāmatā, kā, piemēram, sausais dēmons Gaborims ar kaķa, čūskas un cilvēka galvu, kā pārmērīgi resnais vērša un aunagalvis Asmodijs vai nejēdzīgais Behemots — divkājainais zilonis, — ne tādi, nē, bet jauni, savā ziņā skaisti, grēcīgi velli un vieglprātīgas paraganas, iekāres pilnas un baudu alkstošas.
Tā muļķa meitene iedomājas Sumpurņu ciema noslēpumaino, viņai vēl noslēgto aizdablgā pasauli. Un gaida. Vēro, pēta, uzmanīgi iztaujā par visu, kas ved uz mērķi. No ciema ļaudīm Trūde dzird pamācības darīt to, biedinājumus nedarīt to. Pēc Māras'dienas vairs nedrīkst vakaros dedzināt sveces un skalus, lai labība tīrumos neietu bojā. Jaunos zoslēnus, tikko izšķīlušos, sievas laiž trīs reizes cauri vīra bikšu starai, lai vanagi tos neaiznestu. Visa dzīve te norit dīvainos rituālos, un dažbrīd Trūdei liekas, ka viss gaiss ciemā, ka katrs krūms vēri būtu pilns garu, kurus citi sajūt, bet viņa ne.
Bet tad kādudien Trūde pašas acīm redz meža gariņus. Pārgājusi pāri laipām uz vēri pašķīt klēpīti jauno . bērzu zariņu, viņa uzrāpjas kokā — pie braucamā ceļa uz tīrumiem — un, paraudzījusies uz saulaino tērci aiz izcirtuma, ierauga pie krūmāja divus mazus meža vīriņus apkampušos dejojam. Tikai īsu brītiņu tie parādās un atkal nozūd. Trūde saviļņojumā tikko nenokrīt no bērza. Tie nav acu māņi. Viņa skaidri tos redzēja — divus mazus, mellus, apaļus, ērmīgus meža gariņus. Un lūk, vēl tagad sakustas krūmi. Tie vēl ir tur, tikai noslēpušies. Varbūt tie pamanījuši novērotāju kokā un nokaunējušies. Trūdēs nemierīgās, dēku alkstošās asinis sabangojas.
«Tie jāredz tuvumā!» viņa nolemj un laižas zemē skriet turp.
Bet meiča apstājas. Vienai iet tomēr bail. Jāpasauc līdz Marija. Katrā ziņā Marijai arī jāredz mazie sakņu jeb sūnu vīriņi, lai tā turpmāk vairs neizturas tik noraidoši pret visu to, kas viļņo Trūdēs krūtis. Viņa skrien atpakaļ uz ciemu.
Pagalma vidū guļ abi ciema sargi. Trūdēs domas drudžaini strādā. Viņa aptver visu.
«Jānodrošinās!» viņa saka pati sev. «Kad ar Mariju iesim uz vēri, suņi nāks līdz. Tie var aizbaidīt sūnu vīriņus.» Viņa pasauc suņus un iesprosto tos šķūnītī. Tad iet uz saimes istabu.
Istabā meitas sēž pie vērpjamā. Te ir arī Marija. Trūde saņem visus spēkus, lai izliktos mierīga, un piesēdusies domā, kā izvilināt draudzeni mežā. Iepriekš tai nav jāzina viņas nolūks, jo citādi droši vien smiesies un nenāks.