Mēs izgājām laukā, un Raimons man piedāvāja iedzert labu konjaku. Pēc tam viņš gribēja spēlēt ar mani biljardu, un es gandrīz paspēlēju. Tad viņš gribēja iet uz publisko māju, bet es atteicos, jo man tādi iestādījumi nepatīk. Palēnām pārnācām mājās, un viņš man sacīja, cik ļoti priecājoties par to, ka viņam izdevies savu mīļāko pārmācīt. Man šķita, ka viņš ir gauži laipns pret mani un ka mēs jauki pavadījām vakaru.
Jau iztālēm es ievēroju pie parādes durvīm veco Salamano, kas izskatījās ļoti satraukts. Kad pienācām klāt, ieraudzīju, ka viņš ir bez suņa. Viņš skatījās uz visām pusēm, grozījās, pūlējās ielūkoties tumšajā gaitenī, kaut ko nesakarīgi murkšķēja un atkal pārmeklēja ielu ar savām mazajām sasarkušajām actiņām. Kad Raimons pajautāja, kas viņam noticis, viņš uzreiz neatbildēja. Es tikai neskaidri saklausīju viņu murminām: «Draņķis! Maita!», un viņš joproļām ņēmās knosīties. Es apjautājos, kur tad ir viņa suns. Viņš nikni izgrūda, ka esot aizmucis. Un tad pēkšņi mēle viņam atraisījās:
— Kā parasti, es viņu aizvedu uz Manevru laukumu. Tur ap gadatirgus būdām bija daudz cilvēku. Es apstājos noskatīties «Izbēgušo karali». Un, kad gribēju iet tā» lāk, viņa vairs nebija. Man, protams, jau sen vajadzēja viņam nopirkt mazāku kaklasiksnu. Taču nemūžam nenāca prātā, ka tas maita varētu tā aizmukt.
Tad Raimons sirmgalvim paskaidroja, ka suns varbūt ir aizmaldījies, bet droši vien drīz atgriezīšoties mājās. Viņš minēja vairākus gadījumus ar suņiem, kas noskrējuši desmitiem kilometru, lai atkal sameklētu savu saimnieku. Par spīti visam, sirmgalvis uztraucās aizvien vairāk un vairāk.
— Saprotiet taču, tie viņu saķers. Ja nu kāds viņu pievāktu. liet tas jau nav iespējams, viņš visiem riebjas ar tām savām vātīm. Viņu paņems suņuķērāji, tas ir droši.
Tad es viņam ieteicu aiziet uz suņu patversmi, tur viņam suni atdos, Imis tikai jāsamaksā sodanauda. Viņš jautāja, vai tā būšot liela. Es nezināju. Tad viņš noskaitās:
— Maksāt naudu par tādu sprāgoņu? Lai tik sprāgst nost! — un ņēmās suni lamāt. Raimons sāka smieties un iegāja mājā. Es viņam sekoju, un mūsu stāva kāpņu telpā mēs šķīrāmies. Pēc brīža izdzirdēju sirmgalvja soļus, un viņš pieklauvēja pie manām durvīm. Kad atvēru, viņš brīdi palika stāvam uz sliekšņa un vienā gabalā atvainojās: «Lūdzu, piedodiet! Piedodiet, lūdzu!» Es viņu aicināju iekšā, bet viņš nenāca. Skatījās uz savu kurpju purngaliem, un viņa kraupainās rokas drebēja. Manī neskatīdamies, viņš jautāja:
—- Sakiet, lūdzu, Merso kungs, viņi taču man to neatņems? Viņi man to atdos. Ko es bez viņa iesākšu?
Es paskaidroju, ka patversmē suņus patur trīs dienas, lai īpašnieki tos varētu pieprasīt atpakaļ, bet pēc tam dara ar tiem, ko grib. Viņš klusēdams mani uzlūkoja. Pēc tam pateica: «Arlabvakar.» Viņš aizslēdza savas durvis, un es viņu dzirdēju staigājam šurpu turpu pa istabu. Tad nočīkstēja gulta. Un pēc savādiem, īsiem šņukstiem, kas skanēja viņpus sienas, es sapratu, ka viņš raud. Nezin kāpēc es iedomājos mammu. Bet otrā rītā bija agri jāceļas. Est man negribējās, un es aizgāju gulēt bez vakariņām.
Raimons man piezvanīja uz kantori. Viņš sacīja, ka viens no viņa draugiem (viņš tam par mani bija stāstījis) manī ielūdzot pavadīt svētdienu viņa būdiņā Alžīras tuvumā. Es atbildēju, ka labprāt brauktu, bet esmu apsolījis šo svētdienu pavadīt kopā ar savu draudzeni. Raimons tūdaļ paskaidroja, ka ielūgta tiekot arī viņa. Drauga sieva būšot ļoti priecīga, nebūdama vienīgā sieviete vīriešu sabiedrībā.
Es jau grasījos nolikt klausuli, tāpēc ka manam patronam nepatīk, ka mums zvana paziņas no pilsētas. Bet Raimons lūdza uzgaidīt un pateica, ka būtu varējis šo ielūgumu nodot vakarā, bet gribējis man vēl kaut ko pastāstīt. Visu dienu viņam sekojot vairāki arābi, kuru vidū bijis arī viņa bijušās mīļākās brālis.
— Ja tu šovakar viņu redzēsi pie mūsu mājas, tad brīdini mani.
Atbildēju, ka pats par sevi saprotams.
Mazliet vēlāk patrons izsauca mani pie sevis, un pirmajā mirklī es sapīku, jo nodomāju, ka viņš man ieteiks mazāk runāt pa telefonu un labāk strādāt. Taču bija pavisam kas cits. Viņš paziņoja, ka gribot parunāt ar mani par kādu pagaidām vēl visai nenoteiktu projektu. Gribot tikai zināt manas domas šai jautājumā. Viņš esot nodomājis ierīkot Parīzē kantori, Jai turpat uz vietas kārtotu darījumus ar lielajām kompānijām, un gribētu zināt, ai es būtu ar mieru turp braukt. Tas man ļautu dzīvot Parīzē un daļu gada braukāt.
— Jūs esat jauns, un man šķiet, ka tāda dzīve jums patiktu.
Es atbildēju, ka esmu ar mieru, bet ka īstenībā man ir vienalga. Tad viņš iejautājās, vai man nebūtu interesanti mainīt dzīves veidu. Es atbildēju, ka dzīvi tik un tā n;iv iespējams grozīt, lai mēs darītu, ko darīdami, un ka mana dzīve Alžīrā nebūt nav nepatīkama. Viņš izskatījās neapmierināts un teica, ka es vienmēr atbildot izvairīgi, ka man trūkstot godkāres un ka darījumos tā esot kaitīga īpašība. Pēc tam es atgriezos atpakaļ pie darba. Labāk, protams, būtu bijis patronu nesarūgtināt, bet es nesaskatīju nekāda iemesla savu dzīvi grozīt. Labi apdomājot, nebiju nekāds nelaimes putns. Kad biju students, man bija daudz godkārīgu nodomu. Bet, kad studēšana bija jāpamet, es drīz vien sapratu, ka tam visam nav nekādas reālas nozīmes.