Vakarā pie manis atnāca Marija un jautāja, vai es domājot viņu precēt. Atbildēju, ka man ir vienalga, bet, ja viņa vēlas, mēs varētu apprecēties. Tad viņa gribēja zināt, vai es viņu mīlu. Es atbildēju gluži tāpat, kā reiz jau biju atbildējis, ka tam nav nekādas nozīmes, bet droši vien es viņu nemīlu.
— Kāpēc tad tev mani jāprec? — viņa jautāja.
Es paskaidroju, ka tam nav nekādas nozīmes, bet, ja viņa vēlas, mēs varam apprecēties. Starp citu, viņa bija tā, kas jautāja, un es tikai piekrītoši atbildēju. Tad viņa aizrādīja, ka laulība esot nopietna lieta. Es atbildēju: «Nē, nav.» Viņa brīdi klusēja, tad cieši manī paraudzījās. Pēc tam atkal ierunājās. Viņa tikai gribot zināt, vai es biitu pieņēmis tādu pašu priekšlikumu no citas sievietes, ar kuru mani saistītu tādas pašas attiecības. Es sacīju: «Protams.» Tad Marija jautāja pati sev, vai viņa mani mīl, jo es jau to nevarēju zināt. Atkal iestājās klusums, tad viņa nomurmināja, ka es esot dīvains cilvēks un droši vien tāpēc viņa mani mīlot, taču reiz varbūt tā paša iemesla dēj viņa man apnikšot. Tā kā es klusēju, jo nebūtu varējis nekā piebilst, viņa smaidīdama saņēma mani aiz rokas un pavēstīja, ka gribot ar mani precēties. Es atbildēju, ka mēs to izdarīsim, tiklīdz viņa vēlēsies. Es viņai pastāstīju par sava patrona piedāvājumu, un Marija sacīja, ka labprāt iepazītu Parīzi. Pateicu viņai, ka esmu tur kādu laiku dzīvojis, un viņa jautāja, kāda tad tā esot. Es sacīju:
— Netīra. Tur ir daudz baložu un tumšu pagalmu. Visi cilvēki ir tik bāli.
Pēc tam mēs izgājām un klaiņojām pa pilsētas galvenajām ielām. Redzējām daudz skaistu sieviešu, un es Marijai jautāju, vai viņa to ir ievērojusi. Viņa atbildēja, ka ir ievērojusi un ka viņa mani saprotot. Kādu brīdi mēs nekā nerunājām. Man tomēr gribējās, lai viņa paliek kopā ar mani, un es ieteicos, ka mēs varētu paēst pusdienas pie Selesta. Viņa labprāt būtu palikusi, bet viņai esot kaut kādas darīšanas. Patlaban bijām tieši pie manām mājām, un es teicu: «Uz redzēšanos». Viņa paskatījās uz mani:
— Vai tad tu nemaz negribi zināt, kas tās man par darīšanām?
Es, protams, gribēju zināt, bet nebiju par to padomājis, un tāpēc, šķiet, viņa uz mani noskaitās. Bet, ieraudzī- jusl manu apmulsumu, viņa atkal saka smieties un, ar visu augumu pagriezusies pret mani, sniedza man savas lupas.
Es paēdu pusdienas pie Selesta. Biju jau sācis ēst, kad ienāca dīvaina, maza auguma sieviete un jautāja, vai drīkstot apsēsties pie mana galdiņa. Protams, ka drīkstēja, Viņai bija straujas kustības un apaļajā sejiņā mirdzošas acis. Viņa novilka jaku un apsēdusies sāka drudžaini pētīt ēdienkarti. Pasaukusi Selestu, viņa noteiktā un reizē steidzīgā balsī uzreiz pasūtīja visus izraudzītos ēdienus. Gaidīdama uzkožamos, viņa atvēra rokassomiņu, izņēma no tās kvadrātveida papīra lapiņu un zīmuli, jau iepriekš saskaitīja, cik viņai būs jāmaksā, tad paņēma naudasma- ciņu un, pielikusi rēķinam klāt dzeramnaudu, nolika precīzo summu sev priekšā uz galda. Tieši tai brīdī viņai pasniedza uzkožamos, ko viņa lielā steigā notiesāja. Gaidīdama nākamo ēdienu, sieviete izņēma no somiņas zilu zīmuli un žurnālu ar nedēļai paredzēto radiopārraižu programmām. Viņa ļoti rūpīgi atķeksēja gandrīz visas pārraides. Tā kā žurnālā bija kādas divpadsmit lappuses, šo rūpīgo darbu viņa turpināja visu ēšanas laiku. Es jau biju paēdis, bet viņa vēl joprojām cītīgi noņēmās ar atķeksē- šanu. Pēc tam piecēlās, ar tādām pašām precīzām automāta kustībām uzvilka jaku un aizgāja. Tā kā man nebija ko darīt, arī es izgāju laukā un kādu brīdi viņai sekoju. Viņa gāja gar ietves malu neiedomājami ātrā un drošā solī, ne reizes nenovirzoties no taisnās līnijas un neatskatoties. Beidzot viņa pazuda no mana redzesloka, un es devos atpakaļ. Nodomāju, ka viņa ir dīvaina sieviete, taču itin drīz viņu aizmirsu.
Pie savām durvīm es sastapu veco Salamano. Es lūdzu viņu ienākt, un viņš pastāstīja, ka viņa suns ir pazudis, jo suņu patversmē tā neesot. Tur kalpotāji viņam teikuši, ka suns varbūt esot sabraukts. Viņš jautājis, vai nevarētu kaut ko uzzināt policijas iecirkņos. Viņam atbildējuši, ka tādus sīkumus tur neatzīmējot, jo tie atgadoties katru dienu. Es ieteicu vecajam Salamano iegādāties citu suni, bet viņš man prātīgi atbildēja, ka esot pieradis pie pazudušā.
Es piemetos uz gultas, bet Salamano apsēdās uz krēsla pie galda. Viņš sēdēja man pretī, uzlicis abas rokas uz ceļiem. Veco filca platmali viņš bija paturējis galvā. Runājot viņš it kā zelēdams izmeta no nodzeltējušo ūsu apakšas saraustītus teikumus. Viņš man bija jau mazliet apnicis, bet ko darīt man nebija un miegs ari nenāca. Lai kaut ko runātu, sāku viņu izprašņāt par suni. Viņš pastāstīja, ka to iegādājies pēc sievas nāves. Apprecējies viņš diezgan vēlu. Jaunībā esot gribējis darboties teātri: pulkā spēlējis zaldātu vodeviļās. Bet galu galā iestājies darbā uz dzelzceļa un to nenožēlojot, jo tagad saņemot nelielu pensiju. Ar sievu laimīgs neesot bijis, taču vispār esot pie viņas pieradis. Kad sieva nomirusi, juties ļoti vientuļš. Tad viņš palūdzis no kāda darbabiedra suni un dabūjis no tā pavisam mazu kucēnu. To vajadzējis barot ar knupīti. Bet, tā kā suņa mūžs esot īsāks nekā cilvēka mūžs, viņi abi reizē novecojuši.