— Viņam bija nejauka daba, — Salamano sacīja, —mēs šad tad ķīvējāmies. Bet tomēr viņš bija labs suns.
Es piebildu, ka tas bija īsts sugas suns, un Salamano, šķiet, jutās apmierināts.
— Turklāt, — viņš piemetināja, — jūs jau viņu neredzējāt pirms slimības. — Viņam bija apbrīnojami skaista spalva.
Kopš sunim piemetusies šī ādas slimība, Salamano katru ritu un vakaru ieziedis to ar ziedi. Bet pēc viņa, Salamano, domām, īstā vaina nav bijusi slimība, bet vecums, un vecums neesot izdziedināms.
Tai brīdī es nožāvājos, un sirmgalvis sacīja, ka viņš tūdaļ iešot projām. Bet es teicu, ka viņš varētu vēl palikt, ka man ir žēl viņa suņa, un viņš man pateicās. Sacīja, ka mana mamma viņa suni ļoti mīlējusi. Runājot par mammu, viņš to sauca «jūsu nabaga māte». Viņš izteica pieņēmumu, ka pēc mammas nāves es jūtos ļoti nelaimīgs, bet es nekā neatbildēju. Tad viņš apmulsis steigšus sāka stāstīt, ka zinot, kā mūsu kvartālā mani nosodot par mātes ievietošanu nespējnieku patversmē, bet viņš mani pazīstot un zinot, ka es mammu loti mīlējis. Vēl tagad nezinu, kāpēc es atbildēju, ka līdz šim nezināju, ka mani par to nosoda, bet ka nespējnieku patversme man likās gluži pieņemama, jo pašam trūka naudas algot mammai slimnieku kopēju.
— Turklāt, — es piebildu, — viņai jau sen nebija ar mani ko runāt un vienai pašai bija garš laiks.
— Jā, — Salamano atzina, — patversmē vismaz rodas draugi.
Pēc tam viņš atvainojās. Nākot miegs. Dzīve viņam tagad bija mainījusies, un viņš lāgā nezināja, ko iesākt. Kopš viņu pazinu, viņš pirmo reizi it kā zagšus pastiepa
man roku, un es sajutu ādas raupjumu. Viņš vāri pasmaidīja un pirms aiziešanas sacīja:
— Ceru, ka šonakt suņi neries. Tad man vienmēr liekas: tas ir manējais.
Svētdien es ar mokām uzmodos, un Marijai vajadzēja mani saukt vārdā un purināt. Brokastis mēs neēdām, jo gribējām drīzāk jūrā izpeldēties. Es jutos galīgi iztukšots, un man mazliet sāpēja galva. Cigarete likās rūgta. Marija par mani zobojās, teikdama, ka es izskatos kā bērēs. Viņa bija uzvilkusi baltu audekla kleitu, un mati brīvi krita pār pleciem. Es teicu, ka viņa ir skaista, un viņa aiz prieka iesmējās.
Iedami lejā, mēs pieklauvējām pie Raimona durvīm. Viņš atbildēja, ka tūlīt nākšot. Uz ielas gan mana noguruma dēj, gan tāpēc, ka no rīta nebijām attaisījuši slē- ģus, spilgtā saules gaisma mani tā apžilbināja, ka bija jāpiemiedz acis. Marija aiz prieka lēkāja un nemitējās jūsmot par skaisto laiku. Es sāku justies labāk un manīju, ka esmu izsalcis. Pateicu to Marijai, un viņa man parādīja savu vaskadrānas somu, kurā bija ielikusi mūsu abu peldkostīmus un dvieli. Man atlika tikai gaidīt, un drīz mēs izdzirdējām, kā Raimons aizslēdz savas durvis. Viņš bija ģērbies zilās biksēs un baltā kreklā ar īsām piedurknēm. Bet galvā viņš bija uzlicis salmu platmali, par ko Mafijai sanāca smiekli, un mclnspalvainās rokas virs elkoņiem bija pavisam baltas. Man kļuva mazliet nelabi. Nākdams lejā pa kāpnēm, Raimons svilpoja un izskatījās Joti apmierināts. Viņš man sacīja: «Sveiks, vecais!» un Mariju nosauca par jaunkundzi.
Iepriekšējā dienā mēs bijām aizgājuši uz policijas iecirkni, kur es nodevu liecību, ka meiča Raimonu krāpusi. Viņš tika galā ar brīdinājumu. Mana liecība netika pārbaudīta. Pie parādes durvīm mēs ar Raimonu to pārrunājām un pēc tam nospriedām braukt ar autobusu. Liedags nebija diez cik tālu, taču tā nokļūsim galā daudz ātrāk. Raimons domāja, ka draugs priecāšoties, ja atbrauksim agrāk. Mēs jau grasījāmies doties ceļā, kad Raimons pēkšņi padeva man zīmi, lai paskatos uz ielas pretējo pusi. Es ieraudzīju grupu arābu, kas stāvēja, atspieduši muguras pret tabakas veikala vitrīnu. Viņi klusēdami uz mums skatījās, bet kaut kādā īpašā veidā, it kā mēs nebūtu nekas vairāk kā akmeņi vai nokaltuši koki. Raimons teica, ka otrais pa kreisi esot viņa mīļākās brālis, un izskatījās noraizējies. Taču viņš piebilda, ka tagad viss esot kārtībā. Marija diez cik labi nesaprata un apjautājās, par ko ir rpna. Es pateicu, ka tur stāv arābi, kuriem uz Raimonu nav labs prāts. Marija gribēja, lai mēs tūlīt pat ejam prom. Raimons izrieza krūtis un smiedamies sacīja, ka vajadzētu pasteigties.
Mēs devāmies uz autobusa pieturu, kas nebija necik tālu, un Raimons teica, ka arābi mums nesekojot. Es atskatījos. Arābi aizvien vēl stāvēja tai pašā vietā un tikpat vienaldzīgi lūkojās uz vietu, ko mēs nupat bijām atstājuši. Mēs iekāpām autobusā. Raimons, kā šķiet, bija pavisam nomierinājies un visādi jokojās Marijai par prieku. Es jutu, ka viņa tam patīk, bet Marija tam gandrīz nemaz neatbildēja. Sad tad tikai smiedamās uzlūkoja viņu.
No autobusa mēs izkāpām Alžīras priekšpilsētā. Liedags nav tālu no autobusa pieturas. Bet vajadzēja pāriet pāri nelielai plakankalnei, kas paceļas virs jūras un pēc tam lēzeni nolaižas pret liedagu. Tā bija noklāta iedzelteniem akmeņiem un asfodeliem, kas izskatījās gluži balti uz jau sabiezējušās debesu zilgmes fona. Marija uzjautrinājās, sparīgi vicinādama savu vaskadrānas somu un notraukdama asfodelu ziedlapiņas. Mēs soļojām starp veselām rindām zaļu vai baltu režģu žogu apjoztām mazām vasarnīciņām, no kurām dažas ar savām verandām bija paslēpušās ta- marisku zaļumā, citas stāvēja kailā vietā starp akmeņiem. Vēl neaizejot līdz plakankalnes galam, jau varēja redzēt nekustīgo jūru, bet tālāk — gaišā ūdenī snaudošu masīvu zemesragu. Rāmajā gaisā mēs saklausījām vieglu motora rūkoņu. Un ieraudzījām tālu, tālu zvejas kuģīti, kas slīdēja pa spožo jūras spoguli. Marija noplūca dažus klinšu īrisus. No nogāzes, kas nolaidās pret krastu līdz jūrai, mēs ieraudzījām, ka daži jau peldas.