Raimona draugs dzīvoja koka būdiņā liedaga viņā galā. Mājiņa bija atspiedusies pret klintīm, un pāļi, kas to balstīja no priekšpuses, jau mirka ūdenī. Raimons mūs iepazīstināja. Viņa draugu sauca Masons. Viņš bija gara auguma, spēcīgs, plecīgs vīrs, bet viņa sieva sīciņa, apaļīga, piemīlīga sieviete, kas runāja ar parīzietes akcentu. Masons mums tūlīt pateica, lai mēs jūtamies kā mājās un ka mūs tūdaļ pacienās ar zivīm, kas tikko šorīt izzvejotas. Es viņam pateicu, ka, manuprāt, viņa mājiņa ir ļoti
skaista. Viņš pastāstīja, ka braucot šurp pavadīt sestdienas, svētdienas un visu atvaļinājumu. «Protams, kopā ar sievu,» viņš piebilda. Viņa sieva un Marija patlaban par kaut ko smējās. Liekas, es pirmo reizi pa īstam nodomāju, ka man ir jāprecas.
Masons gribēja iet peldēties, bet viņa sieva un Raimons negribēja. Mēs trijatā nogājām pie jūras, un Marija tūdaļ metās ūdenī. Mēs ar Masonu mazliet nogaidījām. Viņš runāja lēnām, un es ievēroju, ka viņam ir paradums ikvienu teikumu papildināt ar vārdiem «un vēl es sacīšu» pat tad, kad īstenībā tas nekā nedeva teikuma jēgai. Par Mariju viņš man sacīja: «Viņa ir apbrīnojama, un vēl es sacīšu — burvīga.» Vēlāk es vairs nepievērsu uzmanību šim viņa paradumam, jo pilnīgi nodevos labsajūtai, ko man sagādāja saule. Smiltis zem kājām sakarsa arvien vairāk un vairāk. Es vēl mazliet apvaldīju vēlēšanos tikt drīzāk ūdenī, taču beidzot teicu Masonam: «Aiziet?» Un ieniru. Bet viņš brida ūdenī palēnām un metās peldus tikai tad, kad zem kājām zuda jūras dibens. Viņš peldēja brasā un diezgan slikti, tā ka es pametu viņu un peldēju pakaļ Marijai. Ūdens bija auksts, un man bija patīkami peldēt. Mēs ar Mariju peldējām tālāk un jutām, cik saskanīgas ir mūsu kustības un cik mums abiem ir jauki.
Aizpeldējuši labi tālu, mēs apgūlāmies uz muguras, un man uz sejas, kas bija pagriezta pret debesīm, saule ātri nožāvēja pēdējās ūdens straumītes, kas tecēja mutē. Mēs redzējām, ka Masons iznāca no ūdens liedagā un izstiepās saulītē. Iztālēm viņš izskatījās milzīgi liels. Marija gribēja papeldēt ar mani kopā. Es nostājos aiz viņas, apņēmu viņu ap vidukli, un viņa sāka peldēt, spēcīgi vē- zēdaina ar rokām, bet es viņai palīdzēju, kustinādams kājas. Sakultā ūdens čalas mūs pavadīja visu rītu, līdz es sajutu nogurumu. Tad palaidu Mariju vajā un peldēju uz krastu, vienmērīgi irdamies un dziļi elpodams. Liedagā es izstiepos uz vēdera blakus Masonam un paslēpu seju smiltīs. Teicu viņam, ka tas bija jauki, un arī viņš domāja tāpat. Pēc brītiņa atpeldēja Marija. Es pagriezos uz muguras, lai redzētu viņu iznākam krastā. Viņa bija gluži gluma no sāļā ūdens, un mati viņai bija atmesti atpakaļ. Viņa izstiepās man cieši blakus, mani sildīja divējs siltums — viņas augums un saule, un es mazliet iesnaudos.
Marija mani sapurināja un teica, ka Masons aizgājis uz māju — bija laiks brokastot. Es tūdaļ piecēlos, jo man ļoti gribējās ēst, bet Marija sacīja, ka es kopš paša rīta
neesot viņu ne reizes noskūpstījis. Tā bija taisnība, taču ari man pašam gribējās viņu noskūpstīt,
— Iesim ūdenī, — viņa teica.
Mēs ieskrējām jūrā un izstiepāmies pirmajos sīkajos vilnīšos. Pēc pāris roku vēzieniem Marija man cieši piekļāvās. Es jutu viņas kājas apvijamies ap manējām, un mani sagrāba kaisle.
Kad iznācām krastā, Masons mūs jau sauca. Es viņam sacīju, ka esmu ļoti izsalcis, un viņš tūdaļ pavēstīja sievai, ka es viņam patīku. Maize bija mīksta un garšīga, un es rīšus apriju savu daļu zivs. Pēc tam tika pasniegta gaļa ar ceptiem_ kartupeļiem. Mēs visi ēdām klusēdami. Masons bieži cilāja vīna glāzi un nemitīgi ielēja arī man. Dzerot kafiju, man bija pasmaga galva, un es daudz pīpēju. Masons, Raimons un es sākām gudrot, kā mēs pavadīsim augustu šai liedagā un kopīgi vadīsim saimniecību.
Pēkšņi Marija ieteicās:
— Vai jūs zināt, cik ir pulkstenis? Jau pusdivpadsmit.
Mēs visi nobrīnījāmies, bet Masons sacīja, ka mēs ļoti
agri brokastojuši, taču tas esot gluži dabiski, jo brokastis esot jāēd tad, kad sajūt izsalkumu. Nezin kāpēc, Šāds prātojums Mariju sasmīdināja. Šķiet, viņa bija pavairāk iedzērusi. Tad Masons iejautājās, vai es negribētu ar viņu pastaigāties pa pludmali.
— Mana sieva pēc brokastīm vienmēr mēdz pagulēt dienvidu. Bet man tas nepatīk. Man gribas staigāt. Es viņai allaž saku, ka tā ir veselīgāk. Bet galu galā tā ir viņas darīšana.
Marija pavēstīja, ka palikšot mājās un palīdzēšot Masona kundzei nomazgāt traukus. Mazā parīziete piebilda, ka tieši tādēļ vīrieši jādabū projām no mājas. Un tā mēs trijatā aizgājām.
Saules stari gandrīz vertikāli krita uz smiltīm, un jūras spožums bija acīm neizturams. Liedagā vairs neviena nebija. No mājiņām, kas pacēlās gar plakankalnes malām virs jūras, bija dzirdama šķīvju, nažu un dakšiņu šķin- doņa. Nežēlīgajā karstumā, kas plūda no zemes, bija grūti paelpot. Sākumā Raimons un Masons sarunājās par man nezināmām lietām un nepazīstamiem cilvēkiem. Es nopratu, ka viņi ir jau seni paziņas un kādu laiku pat kopā dzīvojuši. Mēs aizgājām līdz pašam ūdenim un devāmies tālāk gar pašu jūru. Šad tad atplūda kāds garāks vilnītis, kas saslapināja mūsu audekla kurpes. Es ne par ko nedomāju, jo saule virs manas kailās galvas bija mani pa pusei iemidzinājusi.
Raimons Masonam kaut ko sacīja, bet es to lāgā nesaklausīju. Taču tūiīt pašā liedaga galā, loti tālu no mums ievēroju divus, šoferu kombinezonos ģērbušos, arābus, kas nāca uz mūsu pusi. Es paskatījos uz Raimonu, un viņš man teica:
— Tas ir viņš.
Mēs joprojām soļojām uz priekšu. Masons nevarēja saprast, kā arābi varējuši mūs līdz šejienei izsekot. Es nodomāju, ka viņi droši vien redzējuši mūs iekāpjam autobusā ar pludmales somu, bet nekā neteicu.