Arābi lēnām soļoja uz priekšu un bija jau pienākuši mums daudz tuvāk. Mēs savu gaitu negrozījām, bet Raimons noteica:
— Ja iznāks plūkšanās, tu, Mason, ķeries pie otrā. Es uzņemos tikt galā ar savējo zelli. Un tu, Merso, apstrādā trešo, ja tāds parādīsies.
Es atbildēju:
— Labi. — Un Masons sabāza rokas kabatās.
Pārkarsusī smilts tagad man izskatījās sarkana. Mēs vienādā solī gājām pretī arābiem. Attālums starp mums nemitīgi saruka. Kad mūs šķīra vairs tikai daži soļi, arābi apstājās. Mēs ar Masonu gaitu palēninājām. Raimons devās tieši pretī savam arābam. Es lāgā nedzirdēju, ko Raimons tam teica, bet arābam bija tāds izskats, it kā viņš būtu gatavs brukt virsū pēkšņi un neapdomīgi. Tad Raimons arābam iesita pirmoreiz un tūdaļ pasauca Masonu. Masons devās pretī tam, kurš viņam bija norādīts, un divreiz tam iesita no visa spēka. Arābs iekrita ūdenī ar seju pret smilšaino dibenu un palika tā dažas sekundes guļam, bet virs ūdens ap viņa galvu parādījās un plīsa burbuļi. Pa to laiku arī Raimons bija iezvēlis savam pretinieķam, un tam visa seja bija asinīs. Pagriezies pret mani, Raimons sacīja: «Paskaties, kā es viņam sadošu.» Es uzsaucu:
— Uzmanies, viņam ir duncis!
Bet Raimonam jau bija ievainota roka un pārgriezta lūpa.
Masons lēca uz priekšu. Bet otrs arābs jau bija piecēlies kājās un nostājās aiz muguras tam, kuram bija duncis. Mēs neuzdrošinājāmies pakustēties. Arābi lēnām kāpās atpakaļ, neizlaizdami mūs no acīm un draudēdami ar dunci. Kad viņi redzēja, ka ir jau diezgan tālu no mums, viņi steigšus aizmuka, bet mēs palikām kā piekalti stāvam karstajā saulē, un Raimons cieši spieda sev klāt asiņojošo roku.
Masons uzreiz pateica, ka šeit ir ārsts, kas vienmēr svētdienas pavada savā mājā netālu no plakankalnes. Raimons tūda bija ar mieru turp aiziet. Bet, kolīdz viņš ierunājās, mutē viņam sāka burbulēt asinis, kas tecēja no brūces. Mēs viņu pieturējām un itin drīz atgriezāmies būdiņā. Tur Raimons pateica, ka viņa ievainojumi esot niecīgi un viņš pats varot aiziet pie ārsta. Viņš aizgāja kopā ar Masonu, bet es paliku, lai paskaidrotu sievietēm visu notikušo. Masona kundze raudāja, bet Marija kļuva pavisam bāla. Man apnika viņām paskaidrot. Beidzot es apklusu un, raudzīdamies uz jūru, smēķēju.
Ap pusdiviem Raimons ar Masonu atgriezās. Roka Rai- monam bija pārsaitēta, un mutes kaktiņam bija uzlikts plāksteris. Arsls viņam bija teicis, ka tas ir tīrais nieks, bet Raimons izskati jās ļoti sadrūmis. Masons centās viņu sasmīdināt. Bet Raimons joprojām klusēja. Kad viņš teicās aiziet līdz liedagam, es jautāju, uz kurieni viņš domā doties. Mēs ar Masonu pieteicāmies iet viņam līdzi. Tad viņš noskaitās un uius izlamāja. Masons noteica, ka Rai- monam nevajagot runāt pretī. Bet es tomēr devos viņam līdzi.
Mēs ilgi gājām pa liedagu. Tagad saule nežēlīgi cepināja. Saules stari uz smiltīm un uz jūras it kā lūza gabalos. Man radās tāds iespaids, ka Raimons zina, uz kurieni viņš iet, bet droši vien es maldījos. Beidzot nonācām pie kāda strautiņa, kas tecēja smiltīs aiz augstas klints pašā liedaga galā. Tur mēs ieraudzījām abus arābus. Viņi gulēja, ģērbušies savos netīrajos šoferu kombinezonos. Viņi izskatījās pavisam mierīgi un gandrīz apmierināti. Mūsu ierašanās nekā negrozīja. Tas, kurš bija sadūris Raimonu, lūkojās viņā klusēdams. Otrs pūta niedru stabulīti un, uz mums šķielēdams, nemitīgi atkārtoja trīs skaņas, ko varēja izdabūt no sava instrumenta.
Visu laiku tur nebija nekā cita kā tikai saule un klusums, strautiņa čalas un šīs trīs skaņas. Tad Raimons iebāza roku kabatā pēc revolvera, bet arābs nepakustējās, un viņi joprojām lūkojās viens otrā. Es ievēroju, ka tam, kurš pūta stabuli, starp kāju pirkstiem bija lielas atstarpes. Neizlaizdams no acīm pretinieku, Raimons man jautāja: «Nožmiegt viņu?» Es nodomāju: ja sākšu viņu atrunāt, viņš iekarsis vēl vairāk un katrā ziņā izšaus. Es tikai pateicu;
— Viņš taču vēl nav ne vārda tev teicis. Tādā gadījumā būtu negodīgi šaut.
Un atkal lielajā klusumā un karstumā bija dzirdama viegla ūdens čalošana un flauta. Tad Raimons sacīja:
— Nu, tad es viņu nolamāšu un, kad viņš atbildēs, no- žmiegšu viņu.
Es atbildēju:
— Jā, bet, ja viņš neizvilks dunci, tu nedrīksti šaut.
Raimons jau sāka mazliet uztraukties. Otrs arābs joprojām stabulēja, un abi uzmanīja ikvienu Raimona kustību.
— Nē, — es teicu Raimonam. — Metieties tuvcīņā, bet revolveri atdod man. Ja otrs iejauksies vai izvilks savu dunci, es viņu nožmiegšu.
Kad Raimons man deva revolveri, to apmirdzēja saule. Taču mēs joprojām stāvējām nekustēdamies, it kā visa pasaule ap mums būtu saslēgusies. Mēs lūkojāmies cits citā nenolaiduši acu, un viss bija apstājies šeit starp jūru, smiltīm un sauli, tas bija divkāršs flautas un ūdens klusums. Tai brīdī es domāju: būs vai nebūs jāšauj? Bet pēkšņi arābi, kāpdamies atpakaļ, nozuda aiz klints. Tad mēs ar Raimonu devāmies atpakaļ. Viņam it kā bija kļuvis labāk, un viņš visu laiku runāja, ka vajadzētu braukt mājās.
Es viņu pavadīju līdz būdiņai, un, kamēr viņš kāpa augšā pa koka trepītēm, es stāvēju lejā pie pirmā pakāpiena, galvu cepināja saule, un man nebija spēka iet augšā pa kāpnēm un atkal runāties ar sievietēm. Bet karstums bija tik liels, ka bija grūti arī nekustīgi stāvēt žilbinošajā saules lietū, kas lija no debesīm. Palikt šeit vai iet prom — nebija nekādas starpības. Pēc brīža es atgriezos liedagā un sāku soļot gar ūdens malu.
Visapkārt bija tas pats sarkanais mirdzums. Jūra, strauji un apspiesti elsodama, meta smiltīs sīkus vilnīšus. Es lēnām soļoju uz klintīm un jutu, ka piere man saule pietūkst. Visa lielā tveice gūlās virsū un traucēja virzīties uz priekšu. Ikreiz, kad jutu tās spēcīgo, karsto elpu pieskārāmies sejai, es sakodu zobus, sažņaudzu dūres bikšu kabatās, ar visu augumu padevos uz priekšu, lai pieveiktu sauli un blīvo skurbumu, ko tā pār mani izlēja. Kā šķēps dūrās manī ik saules atspulgs smiltīs, jūras izbalinātajā gliemežnīcā vai stikla lauskā, un man aiz sāpēm savilkās žokļi. Es soļoju ilgi.