Выбрать главу

Jau no tālienes redzēju nelielo tumšo klints bluķi, ko apņēma žilbinošs saules dārzs, kuru radīja gaisma un jū­ras plašums. Es iedomājos vēso strautiņu aiz klints. Un man sagribējās atkal dzirdēt tā ūdens čalu, sagribējās aizbēgt no saules, no piepūles un sieviešu asarām, sagri­bējās beidzot tikt ēnā un atpūsties. Bet, pagājis tuvāk, ieraudzīju, Raimona zellis ir atgriezies.

Viņš bija viens. Viņš gulēja uz muguras, palicis rokas zem pakauša, paslēpis galvu klints ēnā, ar visu augumu saulē. Viņa zilais kombinezons kūpēja karstumā. Es biju mazliet pārsteigts. Man šķita, ka viss starpgadījums jau izbeidzies, un biju šurp atnācis, par to nemaz nedomājot.

Mani ieraudzījis, arābs piecēlās pussēdus un iebāza roku kabatā. Es, protams, sataustīju savos svārkos Raimona revolveri. Tad arābs atkal pakāpās atpakaļ, taču roku no kabatas neizvilka. Es biju patālu no viņa — kādu desmit metru atstatumā. Brīžiem uztvēru viņa skatienu starp pus­pievērtajiem plakstiņiem. Visbiežāk viņa augums sakarsu­šajā gaisā ņirbēja man acu priekšā. Viļņu čala bija kļu­vusi vēl gausāka, mierīgāka nekā dienas vidū. Saule bija tā pati, tas pats mirdzums plašajā smilšu klāstā. Nu jau divi stundas diena stāvēja uz vietas, divi stundas, kopš saule bija izmetusi cukuru verdoša metāla okeānā. Pie ap­vāršņa garām slīdēja neliels tvaikonis, šo tumšo planku­miņu es ieraudzīju tikai pa acu galam, jo vēl aizvien cieši vēros arābā.

Es domāju, ka man tikai mazliet jāpagriežas un viss būs galā. Bet aiz muguras man bija blīvs, saulē trīsuļojošs liedags. Paspēru dažus soļus uz strautiņa pusi. Arābs ne­pakustējās. Galu galā viņš vēl bija diezgan tālu. Varbūt ēnas dēļ, kas krita viņam sejā, izskatījās, ka viņš smejas. Es nogaidīju. Saules svelme dedzināja man vaigus, un es jutu, ka uzacīs sakrājas sviedru lāses. Saule cepināja "tā­pat kā mammas bēru dienā, un tāpat kā toreiz man draus­mīgi sāpēja galva un zem ādas pulsēja visi asinsvadi. Sās svelmes dēļ, ko vairs nespēju izturēt, es pavirzījos uz priekšu. Es zināju, ka tas ir muļķīgi, ka, pasperot vienu soli, es nepaslēpšos no saules. Bet es pasperu soli, vienu pašu soli uz priekšu. Un šoreiz arābs nepieceldamies iz­vilka dunci un parādīja man to. Saule iemirdzējās uz tē­rauda, un man pierē it kā ietriecās zvērojošs asmens. Tai pašā acumirklī uzacīs sakrājušās sviedru lāses pēkšņi sāka ritēt uz plakstiņiem, un acis aizklāja vēss un biezs plīvurs. Asaru un sāls aizsegā acis kļuva aklas. Es jutu tikai sau- 1es cimbalu sitienus pierē, un priekšā man joprojām ne­skaidri rēgojās saules apspīdētā dunča spožais asmens. Sis ugunīgais šķēps dedzināja skropstas un grauza ma­nas sāpošās acis. Un tad viss ap mani sagrīļojās. Pār jūru pārskrēja smaga, sveloša elpa. Man šķita, ka pave­ras visa plašā debess un sāk līt ugunīgs lietus. Visa mana būtne saspringa, un es krampjaini satvēru revolveri. Mē­līte padevās, es sajutu ieroča pulēto izliekumu, un pēkšņi norībēja sauss, spalgs krakšķis, un viss sākās. Es nopu­rināju sviedru lāses un saules mirdzumu. Sapratu, ka esmu izjaucis dienas līdzsvaru, neparasto pludmales klu­sumu, kurā nupat biju juties tik laimīgs. Tad es izšāvu vēl četras reizes uz nekustīgo ķermeni, kurā neredzami ieurbās lodes. Ar četriem īsiem piesitieniem es it kā biju pieklauvējis pie nelaimes durvīm.

OTRA DAĻA I

Tūlīt pēc arestēšanas mani vairākas reizes pratināja. Bet tā bija tikai identitātes noteikšana, un tas norit ātri. Pirmajā pratināšanā, kas notika policijā, mana lieta, šķiet, nevienu neinteresēja. Turpretī pēc nedēļas izmeklēšanas tiesnesis manī skatījās ar ziņkāri. Taču iesākumam viņš man jautāja tikai vārdu, dzīvesvietu, profesiju, dzimša­nas laiku un vietu. Pēc tam gribēja zināt, vai esmu iz­raudzījies advokātu. Atbildēju, ka neesmu, un pajautāju, vai advokāts noteikti ir nepieciešams.

—   Kāpēc jūs tā jautājat? — viņš brīnījās. Es atbildēju, ka uzskatu savu lietu par bezgala vienkāršu. Viņš smai­dīdams atteica:

—  Tās ir jūsu domas. Bet pastāv likums. Ja jūs neiz- raudzīsities advokātu, tad mēs paši to iecelsim.

Manuprāt, tas bija ļoti ērti, ka tiesa rūpējas par tādiem sīkumiem. To es tiesnesim arī pateicu. Viņš piekrita un nobeigumā piebilda, ka tiesvedības likums esot lieliski iz­strādāts.

Sākumā es pret izmeklēšanas tiesnesi neizturējos no­pietni. Viņš mani pieņēma istabā, kurā visi logi un durvis bija aizklāti ar aizkariem, uz rakstāmgalda dega tikai viena lampa, kas apgaismoja atzveltnes krēslu, kurā viņi man lika apsēsties, bet pats palika tumsā. Par šādu pa­ņēmienu es jau biju lasījis grāmatās, un viss notiekošais man likās kā spēle. Turpretī pēc mūsu sarunas es uz viņu paskatījos vērīgāk un ieraudzīju, ka viņam ir smalki sejas panti, dziji iegrimušas lielas, zilas acis, un viņš ir liela auguma vīrs ar garām, sirmām ūsām un kupliem, gandrīz baltiem matiem. Viņš man likās ļoti prātīgs un vispār sim­pātisks, kaut gan viņam bija tiks un tādēļ raustījās mutes kaktiņš. Iedams prom, es gandrīz pastiepu viņam roku, taču laikus atcerējos, ka esmu noslepkavojis cilvēku, s Nākamajā dienā pie manis cietumā ieradās advokāts. Viņš bija maza auguma, pajauns resnītis rūpīgi pieglaus­tiem matiem. Par spīti karstajam laikam (man bija mu­gurā krekls ar uzrotītām piedurknēm), viņš bija ģērbies tumšā uzvalkā ar iecietinātu apkaklīti un jocīgu kaklasaiti ;ar platām melnbaltām svītrām. Viņš uzlika uz manas la­žas portfeli, kas viņam bija padusē, stādījās priekšā un sacīja, ka esot izpētījis manu lietu. Lieta esot sarežģīta, bet viņš nešauboties par panākumiem, ja būšu pret viņu vaļsirdīgs. Es pateicos, 1111 viņš sacīja: «Tad nu ķersimies pie lietas.»