Viņš apsēdās uz lažas malas un teica, ka esot ievācis Јiņas par manu privāto dzīvi. Uzzinājis, ka mana māte nesen nomirusi nespējnieku patversmē. Pēc tam ievāktas fciņas Marengo. Izmeklētāji noskaidrojuši, ka mammas bēru dienā es «izrādījis bezjūtību».
— Jūs, protams, saprotat, ka man ir mazliet neērti jums to jautāt. Bet tas ir ļoti svarīgi. Un tas būs svarīgs arguments apsūdzībai, ja es nekā nevarēšu atbildēt. ) Advokāts gribēja, lai es viņam palīdzu. Viņš jautāja, vai man todien ir bijis smagi ap sirdi. Sis jautājums mani ļoti izbrīnīja, un man šķita, ka man būtu bijis visai neērti uz- bot kādam šādu jautājumu. Taču es atbildēju, ka esmu jau mazliet atradinājies rakņāties savās izjūtās un man ir grūti viņam atbildēt. Bez šaubām, mammu es ļoti mīlēju, bet tas neko nenozīmē. Ikviens vesels cilvēks vairāk vai mazāk ir vēlējis nāvi tiem, kurus mīl. Sai vietā advokāts mani pārtrauca un Šķita esam ļoti satraukts. Viņš lika, jai es apsolu, ka neteikšu to nedz tiesas sēdē, nedz izmeklēšanas tiesnesim. Tomēr es advokātam paskaidroju, ka pēc dabas esmu tāds, ka manas fiziskas vajadzības bieži vien nesaskan ar manām jūtām. Mammas bēru dienā es biju ļoti noguris un man nāca miegs. Tālab es pat lāgā neapjēdzu, kas notiek. Taču droši varu teikt, ka labāk būtu gribējis, lai mamma nebūtu mirusi. Bet advokāts nelikās apmierināts. Viņš sacīja:
— Ar to nepietiek.
Un kļuva domīgs. Tad viņš jautāja, vai varot teikt, ka todien es pūlējos apvaldīt savas dabiskās dēla jūtas. Es atbildēju:
— Nē, jo tie būtu meli.
Viņš man uzmeta dīvainu skatienu, it kā es viņam iedvestu mazliet riebumu. Gandrīz dusmīgi viņš pateica, ka patversmes direktors un kalpotāji katrā ziņā tikšot izsaukti par lieciniekiem un ka tas varot priekš manis beigties ļoti slikti. Es aizrādīju, ka tam visam nav nekāda sakara ar manu lietu, bet viņš atbildēja tikai to, ka acīmredzot man nekad nav bijis darīšanas ar tiesu.
Advokāts aizgāja saīdzis. Man gribējās viņu aizturēt, paskaidrot viņam, ka es labprāt būtu vēlējies iemantot viņa simpātijas, un ne jau tāpēc, lai viņš mani labāk aizstāvētu, bet, ja tā var teikt, aiz tīri cilvēciskām jūtām. Galvenais — es redzēju, ka viņš manis dēļ bija noraizējies. Viņš mani nesaprata un tāpēc uz mani mazliet dusmojās. Es vēlējos viņu pārliecināt, ka esmu tāds pats kā visi, caur un cauri tāds pats kā visi. Bet tam visam īstenībā nebija nekādas lielas nozīmes, un es no tā atteicos aiz kūtruma.
Drīz pēc tam mani atkal aizveda pie izmeklēšanas tiesneša. Pulkstenis bija divi pēcpusdienā, un šoreiz viņa kabinets bija pilns saules gaismas, ko mazliet mīkstināja tilla aizkars. Bija ļoti karsts. Viņš man lika apsēsties un ļoti pieklājīgi pavēstīja, ka mans advokāts «neparedzētu apstākļu dēļ» nav varējis šodien ierasties. Bet man esot tiesības uz viņa jautājumiem neatbildēt un gaidīt, kad pratināšanā varēs būt klāt mans advokāts. Es sacīju, ka varu atbildēt arī bez advokāta klātbūtnes. Viņš nospieda ar pirkstu kādu pogu uz sava rakstāmgalda. Ienāca jauns tiesas sekretārs un iekārtojās gandrīz tieši man aiz muguras.
Mēs abi apsēdāmies ērtāk savos atzveltnes krēslos. Sākās pratināšana. Vispirms izmeklēšanas tiesnesis man pateica, ka viņam mani raksturojuši kā nerunīgu un noslēgtu cilvēku, un viņš gribētu zināt, vai es tam piekrītu. Es atbildēju:
Maņ nekad nav nekā īpaša ko stāstīt, Tāpēc es klusēju.
Izmeklēšanas tiesnesis pasmaidīja tāpat kā mūsu pirmajā tikšanās reizē, atzina tādu iemeslu par pamatotu un piebilda:
— Starp citu, tam nav nekādas nozīmes.
Viņš apklusa, tad, palūkojies manī, diezgan pēkšņi izslējās un ātri pateica:
— Mani interesējat jūs pats.
Es lāgā»nesapratu, ko viņš ar to domā, un nekā neatbildēju.
— Jūsu rīcībā ir kaut kas tāds, — izmeklēšanas tiesnesis piebilda, — ko es nespēju izskaidrot. Esmu pārliecināts, ka jūs man palīdzēsit to visu saprast.
Es sacīju, ka viss bija pavisam vienkārši. Viņš mani mudināja sīki aprakstīt visu, kas todien bija noticis. Es pastāstīju to pašu, ko jau biju viņam stāstījis: par Raimonu, liedagu, peldēšanos, strīdu, atkal par liedagu, mazo strautiņu, sauli un pieciem revolvera šāvieniem. Pēc katra teikuma viņš noteica: «Ak tā, ak tā!» Kad es nonācu pie zemē gulošā ķermeņa, viņš manu stāstījumu apstiprināja, teikdams! «Labi.» Man bija apnicis atkārtot vienu un to pašu un bija tāda sajūta, ka vēl nekad neesmu tik daudz runājis.
Brīdi klusējis, izmeklēšanas tiesnesis piecēlās un sacīja, ka gribot man palīdzēt, ka es viņu interesējot un ka ar Dieva palīdzību viņš kaut ko izdarīšot manis labā. Tikai iepriekš viņš gribētu man uzdot vēl dažus jautājumus. Un bez kādas pārejas viņš jautāja, vai es mammu mīlējis. Es atbildēju:
— Jā, tāpat kā visi.
Tad sekretārs, kas līdz šim bija vienmērīgi klabinājis rakstāmmašīnu, pēkšņi laikam kļūdījās, uzsizdams nepareizu burtu, un bija spiests pavilkt rulli atpakaļ. Bez kādas acīmredzamas loģikas tiesnesis man no jauna jautāja, vai visus piecus šāvienus es izšāvis uzreiz citu pēc cita. Es padomāju un precizēju, ka papriekš izšāvu vienu reizi un pēc dažām sekundēm vēl četras reizes.
— Kāpēc starp pirmo un otro šāvienu jūs nogaidījāt? — viņš jautāja.
Tad es atkal ieraudzīju liedaga sarkanās smiltis un jutu, ka saule dedzina man pieri. Bet šoreiz es nekā neatbildēju. Un turpmākais klusuma brīdis tiesnesi, šķiet, satrauca. Viņš apsēdās, sabužināja matus un, atbalstīdamies ar elkoņiem uz rakstāmgalda, paliecās mazliet uz manu pusi; un viņam bija tāds savāds izskats.