— Kāpēc, kāpēc jūs šāvāt uz zemē gulošo?
Uz to es atkal nevarēju atbildēt. Tiesnesis pārbrauca ar roku pār pieri un atkārtoja savu jautājumu mazliet citādā balsī:
— Kāpēc? Jums tas man jāpasaka. Kāpēc?
Es joprojām klusēju.
Pēkšņi viņš piecēlās, platiem soļiem aizgāja uz kabineta attālāko kaktu un izvilka dokumentu skapja atvilktni. No tās viņš izņēma sudraba krucifiksu un, to vicinādams, nāca atpakaļ pie manis. Galīgi pārvērstā, gandrīz trīcošā balsī viņš izsaucās:
— Vai jūs pazīstat šo te?
Es atbildēju:
— Jā, protams.
Tad tiesnesis ļoti ātri un satraukuma pilns sacīja, ka viņš ticot Dievam un esot pārliecināts, ka nav tāda noziedznieka, kam Dievs nepiedotu, vajagot tikai, lai noziedznieks savus grēkus nožēlotu un kļūtu kā bērns, kuram ir tīra dvēsele, kas gatava visu uzņemt. Ar visu augumu viņš bija pārliecies pār galdu. Un vicināja krucifiksu gandrīz tieši man virs galvas. Taisnību sakot, es biju ļoti vāji sekojis viņa spriedelējumiem, pirmkārt, jau tāpēc, ka man bija karsti un kabinetā laidelējās lielas mušas, kas tupās man uz sejas, un arī tāpēc, ka man no šā vīra bija mazliet bail. Tai pašā laikā es apzinājos, ka tas ir smieklīgi, jo galu galā noziedznieks taču biju es. Bet viņš turpināja. Pamazām es sapratu, ka, pēc viņa domām, manā grēksūdzē ir tikai viens tumšs plankums — tas, ka pirms sava otrā šāviena biju nogaidījis. Viss pārējais viņam bija skaidrs, bet, lūk, šo nogaidīšanu viņš nesaprata.
Man gribējās pateikt, ka viņš velti neatlaižas, ka šis apstāklis nebūt nav tik svarīgs. Bet viņš mani pārtrauca un, izslējies visā augumā, vēlreiz skubināja mani uz atklātību, noprasīdams, vai es ticu Dievam. Es atbildēju, ka neticu. Aiz sašutuma viņš apsēdās. Un teica, ka tas nevarot būt, ka visi cilvēki ticot Dievam, pat tie, kas novērsušies no viņa vaiga. Tā esot viņa pārliecība, un, ja viņš kādreiz to apšaubītu, tad viņa dzīvei vairs nebūtu jēgas.
— Vai tiešām jūs gribat, —« viņš izsaucās, — lai manai dzīvei nebūtu jēgas?
Manuprāt, tas uz mani neattiecās, un tā es arī viņam pateicu. Bet viņš jau stiepa man pretī pāri pār galdu krustā sisto Kristu un neprātīgā balsī kliedza:
—- Es esmu kristīgais! Es lūdzu, lai viņš tev piedod ta- vtis grēkus. Kā tu drīksti neticēt, ka viņš ir cietis mokas tevis dēļ?
Es ļoti labi Ievēroju, ka tiesnesis mani uzrunā ar «tu», bet viņš jau mani bija pārāk nogurdinājis. Karstums pieņēmās arvien vairāk un vairāk. Kā vienmēr, kad es gribu tikt vaļā no kāda, kurš man jau ir apnicis ar savu runāšanu, es izliekos, ka viņam piekrītu. Man par pārsteigumu, tiesnesis uzgavilēja:
— Redzi nu, redzi! — viņš izsaucās. — Tu taču tici, un visas cerības liksi uz viņu!
Es, protams, atkal pateicu, ka neticu. Un viņš atkal atslīga atzveltnes krēslā.
Viņš izskatījās ļoti noguris. Brīdi viņš klusēja, bet rakstāmmašīna vēl turpināja pierakstīt pēdējos teikumus no mūsu dialoga. Tad izmeklēšanas tiesnesis uzmanīgi manī paraudzījās ar mazliet skumju skatienu. Un nomurmināja:
— Nekad neesmu redzējis tik nocietinātu dvēseli kā jūsējā. Noziedznieki, ar kuriem man ir bijusi darīšana, vienmēr raudāja, ieraugot šo sāpju tēlu.
Es grasījos atbildēt, ka viņi raudāja tieši tāpēc, ka bija noziedznieki. Bet tad iedomājos, ka arī es esmu tāds pats kā viņi. Taču ar šo domu nevarēju aprast. Pēc tam tiesnesis piecēlās, it kā darīdams man zināmu, ka pratināšana beigusies. Viņš tikai pajautāja ar tādu pašu mazliet nogurušu seju, vai es savu nodarījumu nožēloju. Padomājis es atbildēju, ka vairāk nekā īstu nožēlu es izjūtu kaut kādu īgnumu. Man radās iespaids, ka tiesnesis mani nesaprata. Bet todien nekur tālāk mēs netikām.
Turpmāk es bieži tikos ar izmeklēšanas tiesnesi. Tikai katru reizi gāju pie viņa advokāta pavadībā. Pratināšana aprobežojās ar to, ka man bija jāprecizē daži iepriekšējo liecību punkti. Vai arī tiesnesis pārrunāja ar advokātu apsūdzības argumentus. Taisnību sakot, tais reizēs viņi par mani nelikās zinis. Pamazām mainījās pats pratināšanas raksturs. Šķiet, tiesnesis par mani vairs neinteresējās, un mana lieta viņam likās skaidra. Viņš vairs nerunāja ar mani par Dievu, un es viņu vairs nekad netiku redzējis tik satrauktu kā pirmajā reizē. Galu galā mūsu sarunas bija kļuvušas daudz sirsnīgākas. Daži jautājumi, īsa saruna ar manu advokātu, un pratināšana bija galā. Mana lieta, pēc paša tiesneša izteiciena, «ritēja savu gaitu». Dažreiz, kad sarunai ar advokātu bija vispārējs raksturs, arī mani tajā iesaistīja. Es jau sāku brīvāk uzelpot. Neviens šajās stundās uz mani neļaunojās. Viss bija tik dabiski, tik gludi izkārtots, spēle rit.ēja tik apvaldīti, ka man radās jocīgs iespaids, it kā es šeit būtu «savējais». Un pēc vienpadsmit mēnešiem, cik ilga pratināšana, es varu teikt, ka, sev par brīnumu, visu šo laiku man nav bijis cita prieka, kā tie retie brīži, kad tiesnesis, pavadījis mani līdz sava kabineta durvīm, uzsizdams man pa plecu, sirsnīgi sacīja: «Šodien pietiek, Antikrista kungs.»
Un tad mani nodeva žandarmu rokās.
Ir lietas, par kurām es nekad nemēdzu runāt. Nonācis cietumā, es jau pēc dažām dienām sapratu, ka man nekad nepatiks runāt par šo savas dzīves posmu.
Vēlāk es vairs nesaskatīju svarīgu iemeslu šim riebumam. īstenībā pirmajās dienās es nemaz pa īstam nebiju cietumā: neskaidri gaidīju kaut kādu jaunu notikumu. Viss sākās tikai pēc pirmās un vienīgās satikšanās ar Mariju. No tās dienas, kad es saņēmu viņas vēstuli (viņa rakstīja, ka viņai vairs neatļaujot satikšanos, jo viņa neesot mana sieva), no tās dienas es sajutu, ka manas mājas tagad ir cietuma kamera un mana dzīve ir šeit apstājusies. Arestēšanas dienā vispirms mani ieslodzīja kopējā kamerā, kurā jau sēdēja vairāki apcietinātie, lielākoties arābi. Mani ieraudzījuši, viņi sāka smieties. Pēc tam apjautājās, ko es esot izdarījis. Pateicu, ka nošāvu kādu arābu, un viņi apklusa. Bet drīz satumsa vakars. Viņi man paskaidroja, kā jāizklāj maša, uz kuras man būs jāguļ. Saritinot vienu mašas galu, no tā varēja izveidot spilvenu. Visu nakti pa seju man rāpoja blaktis. Pēc dažām dienām mani pārveda vieninieka kamerā, kur es gulēju uz koka lažas. Man tur bija paraša un cinkota mazgājamā bļoda. Cietums atradās pilsētas pašā augšgalā, un pa mazu lodziņu es varēju redzēt jūru. Kādudien, kad, ieķēries režģu stieņos un pievilcies pie lodziņa, biju pagriezis seju pret saules gaismu, kamerā ienāca uzraugs un teica, ka mani izsaucot uz satikšanos. Nodomāju, ka ir atnākusi Marija. Un tiešām tā bija viņa.