Lai nokļūtu satikšanās istabā, bija jāiet pa garu gaiteni, tad pa kāpnēm un beigās vel pa vienu gaiteni. Es iegāju ļoti lielā istabā, ko apgaismoja plats logs. Istabu visa garumā sadalīja trijās daļās augsti režģi. Starp abām režģu sienām atradās kādus astoņus vai desmit metrus gara telpa, kas šķīra apmeklētājus no cietumniekiem. Sev pretī es ieraudzīju Mariju svītrainajā kleitā un viņas iedegušo seju. Manā pusē bija kādi desmit ieslodzītie, lielākoties arābi. Marijai visapkārt bija arābietes, un viņa atradās starp divām apmeklētājām: maza auguma vecenīti ar cieši sakniebtām lūpām, kura bija ģērbusies melnās drēbēs, un resnu sievieti, kam bija kaila galva un kas, dzīvi žestikulēdama, loti* skaļi runāja. Lielā attāluma dēļ, kāds bija starp režģiem, apmeklētāji un ieslodzītie bija spiesti runāt loti skaļi. Kad es ienācu, pret istabas kailajām, augstajām sienām sitās balsu murdoņa, asā gaisma no debesīm plūda uz logu rūtīm, mezdama atspulgus pa visu istabu, un rnan uznāca tāds kā reibonis. Mana kamera bija daudz klusāka un tumšāka. Pagāja brītiņš, kamēr apradu. Tad es skaidri saskatīju katru seju, kas izcēlās spilgtajā gaismā. Ievēroju, ka gaiteņa galā starp abiem režģiem sēž cietuma uzraugs. Lielākā daļa apcietināto arābu, tāpat arī viņu tuvinieki, sēdēja cits citam pretī pustupus. Viņi nekliedza. Par spīti lielajam troksnim, viņi saklausīja cits citu, sarunādamies pavisam klusu. Viņu dobjie čuksti, kas skanēja ļoti zemu, gandrīz no pašas grīdas, izklausījās kā nepārtraukta basa nots sarunas, kas it kā krustojās virs viņu galvām. To visu es ļoti dnz ievēroju, iedams uz to vietu, kur stāvēja Marija. Cieši piespiedusies pie režģiem, saņēmusi visus spēkus, viņa man uzsmaidīja. Manuprāt, viņa izskatījās ļoti skaista, bet es nepratu viņai to pateikt.
— Nu? — viņa ļoti skaļi sacīja. — Kā ir?
—- Kā redzi. . ®
—« Vai tu esi vesels? Vai tev ir viss nepieciešamais?
— Jā, viss.
Mēs apklusām, bet Marija joprojām smaidīja. Resnule kaut ko skaļi kliedza manam kaimiņam, droši vien savam vīram, liela auguma gaišmatim ar atklātu skatienu. Tas bija jau aizsāktās sarunas turpinājums.
— Zanna negribēja vinu ņemt! — vina kliedza pilnā rīklē.
— Ak tā, — vīrietis atbildēja.
— Es sacīju, ka tu viņu atkal ņemsi atpakaļ, kad iznāksi laukā, bet viņa negribēja ņemt.
Marija no savas puses kliedza, ka Raimons man sūtot sveicienus, un es pateicu: «Paldies.» Bet manu balsi noslāpēja kaimiņš, jautādams: «Vai viņam labi klājas?» Sieva smiedamās pateica, ka viņš jūtoties tik labi kā vēl nekad. Mans kaimiņš pa kreisi, neliela auguma jauneklis
ar smalkām rokām, nekā nerunāja. Es ievēroju, ka viņš stāv pretī mazajai vecenītei un abi viens otrā cieši lūkojas. Bet man nebija laika viņus ilgāk vērot, jo Marija man sauca, lai es nezaudējot cerību. Es atbildēju: «Labi.» Tai pašā laikā es viņā skatījos, un man uznāca vēlēšanās caur kleitu apskaut viņas plecus. Es kāroju pieskarties šim smalkajam audumam un lāgā nezināju, vai drīkstu cerēt vēl uz ko citu. Bet Marija, bez šaubām, gribēja sacīt, ka drīkstu cerēt, jo visu laiku smaidīja. Es redzēju tikai viņas mirdzošos zobus un sīkās krunciņas pie acīm. Viņa atkal sauca:
— Tu iznāksi laukā, un mēs apprecēsimies!
Es atbildēju:
— Tu tā domā? — Bet tikai tāpēc, lai kaut ko teiktu.
Tad viņa ļoti ātri un joprojām ļoti skaļi sacīja, ka mani
katrā ziņā attaisnošot un mēs vēl peldēsimies jūrā. Bet otra sieviete viņai blakus kliedza, ka kancelejā atstājusi grozu ar pienesumu. Un uzskaitīja visu, ko tajā ielikusi. Vajagot visu pārbaudīt, jo šis pienesums dārgi maksājis. Mans otrs kaimiņš un viņa māte aizvien vēl lūkojās viens otrā. No apakšas joprojām skanēja arābu balsu murdoņa. Laukā aiz platā loga saules gaisma izskatījās kā pietūkuši.
Man sametās mazliet nelabi, un es labprāt būtu gājis prom. No trokšņa bija sasāpējusies galva. Taču, no otras puses, gribējās ilgāk izbaudīt Marijas klātieni. Nezinu, cik - ilgs laiks bija pagājis. Marija kaut ko stāstīja par savu •darbu un visu laiku smaidīja. Gaisā krustojās čuksti, kliedzieni, sarunas. Vienīgā klusuma saliņa bija man līdzās—< nelielā auguma jauneklis un vecenīte, kas lūkojās viens otrā. Pamazām arābus citu pēc cita aizveda. Tiklīdz bija aizgājis pirmais, visi apklusa. Vecenīte piegāja pie režģiem, un tai pašā acumirklī uzraugs padeva zīmi viņas dēlam. Viņš pateica: «Uz J8e*lzēšanos, māmulīt,» —un vecenīte, izbāzuši roku starp režģiem, ilgi un lēni viņam māja.
Vecenīte aizgāja, un, cepuri rokā turēdams, ienāca kāds vīrs un nostājās viņas vietā. Ieveda kādu arestantu, un viņi sāka dzīvi sarunāties, bet pusbalsī, jo istabā atkal bija iestājies klusums. Ienāca pakaļ manam kaimiņam labajā pusē, un viņā sieva vīram uzsauca tikpat skaļi, it kā nebūtu pamanījusi, ka vairs nav jākliedz: