— Saudzē sevi un uzmanies!
Pēc tam pienāca mana kārta. Marija rādīja ar zīmēm, ka mani apskauj. Pirms aiziešanas es atskatījos. Viņa stāvēja nekustēdamās, piespiedusi seju pie režģiem, ar drudžaini samocītu, satrauktu smaidu.
Neilgi pēc tam viņa man atrakstīja. Un kopš tās dienas sākās tas, par ko man nekad negribētos runāt. Katrā ziņā nevajag neko pārspīlēt, un es to pārdzīvoju vieglāk nekā daudzi citi. Sākumā pēc apcietināšanas visgrūtākais bija tas, ka savās dtfmās es vēl aizvien biju brīvs cilvēks. Man, piemēram, uznāca ilgas pēc liedaga un gribējās noiet pie jūras. Iztēlodamies pirmo viļņu skalošanos zem savām pēdām, ieiešanu ūdenī un atbrīvošanās izjūtu, pēkšiji sajutu, kāda šaurība mani nomāc cietuma sienās. Tas ilga dažus mēnešus. Pēc tam man bija tikai tādas domas, kādas parasti mēdz būt cietumniekam. Es gaidīju kārtējo dienas pastaigu cietuma pagalmā vai arī advokāta apmeklējumu. Biju ļoti labi izkārtojis savu pārējo laiku. Bieži vien toreiz nāca prātā doma: ja man liktu dzīvot nokaltuša koka dobumā un man nebūtu nekā cita ko darīt kā tikai skatīties debesu krāsā virs savas galvas, es pamazām pierastu arī pie tā. Es gaidītu putnu pārlidojumus vai mākoņu sastapšanos, tāpat kā šeit gaidīju sava advokāta jocīgās kaklasaites, un kā agrākajā dzīvē biju pacietīgi gaidījis sestdienu, lai slēgtu savās rokās Marijas augumu. Taču, labi apdomājot, es nebiju ieslodzīts nokaltušā kokā. Bija vēl nelaimīgāki cilvēki nekā es. Starp citu, tā bija mammas doma un viņa to bija bieži atkārtojusi, ka galu galā varot pierast pie visa.
Vispār parasti savos prātojumos es tik tālu neaizgāju. Pirmie mēneši bija grūti. Bet tieši piespiešanās man palīdzēja tos pārciest. Tā, piemēram, mani mocīja alkas pēc sievietes. Un tas bija dabiski — es biju jauns. Taču nekad es nedomāju tieši par Mariju. Bet es tik daudz domāju par sievieti vispār, par sievietēm, par visām tām, kuras man bija piederējušas, par apstākļiem, kādos es biju viņas mīlējis, ka kamera pildījās ar tik daudzu sieviešu se- j'ām un modināja manī alkas. Savā ziņā tas man atņēma garīgo līdzsvaru. Bet arī palīdzēja nosist laiku. Galu galā es biju iemantojis cietuma uzrauga simpātijas, kurš pavadīja ēdiena izsniedzēju maltīšu reizēs. Viņš tad arī bija tas, kurš vispirms man ierunājās par sievietēm. Pastāstīja, ka par to cietumnieki sūdzoties visvairāk. Es pateicu, ka izjūtu to pašu un uzskatu tādu kārtību par netaisnu.
— Tieši tāpēc jau jūs sēdina cietumā.
— Jā, jā, brīvība taču ir sieviete. Un jums atņem brīvību,
Tas man nekad nebija ienācis prātā. Es viņam piekritu.
Tiešām, — es sacīju, — citādi jau tas nebūtu nekāds
sods!
— Jā, jā, jūs to saprotat. Citi gan ne. Bet galu galā viņi apmierina paši sevi.
Pēc tam uzraugs aizgāja.
Es mocījos arī cigarešu dēļ. Kad ienācu cietumā, man atņēma jostu, kurpju saites, kaklasaiti un visu, kas bija kabatās, — arī cigaretes. Reiz, sēdēdams jau kamerā, es lūdzu, lai man tās atdod. Bet man atbildēja, ka tas esot aizliegts. Pirmās dienas bija ļoti grūtas. Šķiet, ka visgrūtāk bija bez cigaretēm. Es sūkāju skaidiņas, ko noplēsu no savas koka lažas. Augu dienu staigāju pa kameru, un man visu laiku nāca vēmiens. Nesapratu, kāpēc man liedz to, kas taču nevienam nekā ļauna nedarīja. Vēlāk sapratu, ka arī tas pieder pie soda. Bet tai laikā es jau biju pieradis nepīpēt, un tas man vairs nebija nekāds sods.
So nepatikšanu dēļ es nejutos pārāk nelaimīgs. Pats galvenais, atkārtošu vēlreiz, bija nosist laiku. Un, kopš biju iemācījies atcerēties, vairs nemaz negarlaikojos. Sad tad es iedomājos savu guļamistabu, iztēlojos, kā, iznācis no viena istabas kakta, gāju atpakaļ un domās pārcilāju visu, kas bija gadījies ceļā. Sākumā es to izdarīju ļoti ātri. Bet ar katru reizi šis gājiens kļuva garāks un garāks. Jo atcerējos ne vien mēbeles, kādas tur atradās, bet katru priekšmetu atsevišķi, ar visām detaļām un katrā detaļā ik sīkumu, inkrustāciju, ieplaisājumu vai robainu malu, šo priekšmetu krāsu un grubuļaino virsmu. Vienlaikus lūkoju nepazaudēt savas inventarizācijas pavedienu, atcerēties ikvienu priekšmetu. Un tā pēc dažām nedēļām es jau varēju stundām ilgi uzskaitīt visu, kas atradās manā guļamistabā. Jo vairāk es domāju, jo vairāk manā atmiņā uzpeldēja kaut kur izmētāti un aizmirsti priekšmeti. Un tad es sapratu, ka ikviens cilvēks, kas nodzīvojis kaut vai vienu dienu, varētu bez kādām grūtībām nodzīvot cietumā simt gadu. Viņam būtu pietiekami daudz atmiņu, lai negarlaikotos. Savā ziņā tas bija derīgi,
Un tad vēl miegs. Sākumā es naktīs slikti gulēju un dienā nemaz nevarēju aizmigt. Pamazām sāku labāk gulēt naktīs un varēju aizmigt arī dienā. Varu sacīt, ka pēdējos mēnešos es gulēju sešpadsmit līdz astoņpadsmit stundu diennaktī, Tātad laika nosišanai kopā ar ēdienreizēm, dabiskajām vajadzībām, atmiņām un piedzīvojumu ar kādu čehu atlika sešas stundas.
Starp salmu maisu un lažas dēļiem es atradu veca laikraksta strēmeli, kas bija gandrīz pielipusi pie maisa, sadzeltējusi un gluži caurspīdīga. Tai tiesas hronikas nodaļā bija aprakstīta kāda krimināllieta, sākuma nebija, bet acīmredzot noziegums bija izdarīts Čehoslovakijā. Kāds čehs bija aizbraucis no sava ciema, cerēdams sapelnīt bagātību. Pēc divdesmit pieciem gadiem, būdams jau bagāts vīrs, viņš kopā ar sievu un bērnu atgriezies dzimtenē. Viņa māte un māsa turējušas dzimtajā ciemā viesnīcu. Gribēdams viņām sagādāt pārsteigumu, bagātais vīrs atstājis sievu un bērnu citā viesnīcā un ieradies pie mātes, kas viņu nebija pazinusi. Joka pēc viņam iešāvusies prātā doma noīrēt istabu. Viņš parādījis savu naudu. Naktī māte un māsa nositušas viņu ar āmuru un aplaupījušas, bet līķi iemetušas upē. No rīta atnākusi sieva un, nekā nezinādama, atklājusi, kas par ceļinieku bija šeit apmeties. Matc pakārusics. Māsa ielēkusi akā. So notikumu es pārlasīju simtiem reižu. No vienas puses, tas bija neticams. No otras, - gluži dabisks. Katrā ziņā es atzinu, ka ceļotājs zināmā n!Via to bija pelnījis un ka nekad nevajag tā jokot.