Viņš jau piegāja pie zārka, kad es viņu apturēju. Viņš jautāja:
— Jūs negribat?
Es atbildēju:
— Nē.
Viņš parāvās atpakaļ, un man kļuva neērti, jo jutu, ka nevajadzēja tā teikt. Pēc brīža, mani uzlūkojis, viņš jautāja: '
— Kāpēc ne? — taču bez mazākā pārmetuma, it kā gribēdams tikai uzzināt
Es atbildēju:
— Nezinu.
Tad, plucinādams sirmās ūsas un uz mani neskatīdamies, viņš noteica:
— Saprotu.
Viņam bija skaistas, gaišzilas acis un iesarkana sejas krāsa. Viņš padeva man krēslu un pēc tam ari pats apsēdās netālu man aiz muguras. Slimnieku kopēja piecēlās un devās uz izeju. Tad sargs man pateica:
— Viņai ir šankrs.
Tā kā es nesapratu, tad paskatījos uz sievieti un ieraudzīju, ka ap galvu zem acīm viņai ir apsējs. Ap deguna vietu apsējs bija gluži plakans. No visas sejas bija redzams tikai apsēja baltums.
Kad slimnieku kopēja izgāja, durvju sargs sacījas
— Tagad es atstāšu jūs vienu.
Nezinu, kādu kustību es izdarīju, bet viņš palika stāvam man aiz muguras. Viņa klātbūtne mani traucēja. Istabu pārpludināja spoža pēcpusdienas gaisma. Sizdamies pret krāsainā stikla griestiem, rūca divi sirseņi. Un es jutu, ka man uzmācas snaudiens. Nepagriezdamies pret durvju sargu, es jautāju:
— Vai jūs jau ilgi esat šeit?
Viņš uzreiz atbildēja:
— Piecus gadus, — it kā visu laiku būtu gaidījis manu jautājumu.
Pēc tam viņš ņēmās gari pļāpāt. Viņš būtu ļoti izbrīnījies, ja kāds viņam būtu teicis, ka savu mūžu viņš beigs, strādādams par durvju sargu Marengo patversmē. Viņam esot sešdesmit četri gadi, un viņš esot parīzietis. Te es viņu pārtraucu: «Ak tad jūs neesat šejienietis?» Pēc tam es atcerējos, ka, pirms mani aizveda pie direktora, viņš man tika stāstījis par mammu. Viņš teica, ka rnamma labi drīz jāapglabā, jo līdzenumā esot liels karstums, it īpaši šaipusē. Un tad piebilda, ka esot dzīvojis Parīzē un nekādi nevarot to aizmirst. Parīzē mironi reizēm glabājot trešajā vai pat ceturtajā dienā. Bet šeit tas neesot iespējams, pat iedomāties nevarot, kā te steidzoties un skriešus skrienot pakaļ līķratiem. Tad viņa sieva pateica:
— Ciet taču klusu, kungam tādas lietas nav jāstāsta.
Sirmgalvis nosarka un sāka atvainoties. Es iejaucos un
teicu: «Nē, nē, nekas!» Es atzinu, ka tas, ko viņš stāsta, ir patiess un interesants.
Nelielajā morgā viņš man pastāstīja, ka nonācis pa* tversrnē kā trūkumcietējs. Bet, juzdamies vesels, esot palūdzis šo durvju sarga vietu. Es aizrādīju, ka tātad viņš ir kļuvis par patversmes iemītnieku. Viņš atbildēja, ka neesot vis. Mani jau iesākumā pārsteidza, kā viņš izrunāja vārdus: «viņi», «pārējie» un retu reizi «veči», stāstīdams par patversmes iemītniekiem, no kuriem daži nebija vecāki par viņu. Bet, pats par sevi saprotams, viņš nebija tāds kā viņi. Viņš bija durvju sargs un zināmā mērā noteicējs pār viņiem.
Tai brīdī ienāca slimnieku kopēja. Pēkšņi bija iestājies vakars. Virs stikla jumta ļoti ātri sabiezēja tumsa. Durvju sargs pagrieza slēdzi, un mani apžilbināja pēkšņais gaismas uzliesmojums. Sargs mani aicināja iet uz ēdam- zali pusdienās. Bet man nemaz negribējās ēst. Tad viņš piedāvāja man atnest tasi kafijas ar pienu. Tā kā kafija ar pienu man ļoti garšo, es biju ar mieru, un pēc brīža viņš atgriezās ar paplāti. Es izdzēru kafiju. Pēc tam man sagribējās uzpīpēt. Bet es svārstījos, jo nezināju, vai drīkstu pīpēt pie mammas zārka. Taču pārdomājis, nospriedu, ka tam nav nekādas nozīmes. Piedāvāju cigareti durvju sargam, un mēs uzpīpējām.
Pēc brīža viņš sacīja:
— Vai zināt, ari jūsu mātes kundzes draugi nāks pa- vāķēt. Seit tāds paradums. Man jāaiziet pēc krēsliem un pēc melnas kafijas.
Es pajautāju, vai nevarētu nodzēst vienu lampu. Gaismas atspulgs uz baltajām sienām mani nogurdināja. Viņš atbildēja, ka tas neesot iespējams. Apgaismojums esot ierīkots tā: vai nu degot visas lampas, vai neviena. Es nekādu lielu uzmanību viņam vairs nepievērsu. Viņš aizgāja, atkal atgriezās un izkārtoja krēslus. Uz viena no tiem viņš uzlika kafijas kannu un tai apkārt tasītes. Pēc tam apsēdās man pretī, otrpus mammas zārkam. Ari slimnieku kopēja apsēdās kaktā, pagriezusi pret mani muguru. Ko viņa darīja, es neredzēju. Bet pēc viņas roku kustībām varēju domāt, ka viņa ada. Bija silti, kafija mani bija sasildījusi, un pa atvērtajām durvīm plūda iekšā nakts un puķu smarža. Liekas, es mazliet iesnaudos.
Mani uzmodināja kaut kāda čaboņa. Pēc nomiedža istabas sienu baltums man izskatījās vēl žilbinošāks. Ap mani nebija ne mazākās ēnas, un ik priekšmets, ik stūris, visi izliekumi iezīmējās tik asi, ka sāpēja acis. Tieši tai brīdī nāca iekšā mammas draugi. Pavisam kādi desmit, un viņi klusi slīdēja šai žilbinošajā gaismā. Viņi apsēdās tā, ka neviens krēsls neiečīkstējās. Es viņus redzēju tik skaidri, kā vēl nekad nevienu nebiju redzējis, un man nepaslidēja garām neviens sīkums nedz viņu sejās, nedz apģērbā. Taču dzirdēt es viņus nedzirdēju, un man bija grūti ticēt, ka tie ir dzīvi cilvēki. Gandrīz visām sievietēm bija priekšauti, kuru jostiņas apžņaudza vidukli, un tāpēc vēl vairāk izspiedās uz āru apaļīgie vēderi. Līdz širn es nekad netiku ievērojis, cik lieli vēderi mēdz būt vecām sievietēm. Vīrieši gandrīz visi bija ļoti kalsni un rokās turēja spieķus. Viņu sejās mani pārsteidza tas, ka es neredzēju viņu acis, bet tikai tādu kā blāvu gaišumu krunku tīklā. Kad viņi sasēdās, lielākā daļa no viņiem raudzījās uz mani un bikli kratīja galvu, čāpstinot bezzobainajā mutē iekritušās lūpas, tā ka es nevarēju saprast, vai viņi mani sveicina vai viņiem tikai raustās seja. Ticamāk šķiet — viņi mani sveicināja. Tikai tad es ievēroju, ka viņi visi kratīja galvas, apsēdušies man pretī pa labi un pa kreisi no durvju sarga. Uz mirkli man iešāvās prātā smieklīga doma, ka viņi sanākuši mani tiesāt.