Un tā ar garajām miega stundām, atmiņām, ar tiesas hronikas lasīšanu, gaismas un tumsas miju aizritēja laiks. Kādreiz biju lasījis, ka galu galā cietumā zūdot laika apziņa. Bet man nekādas lielas jēgas par to nebija. Es nesapratu, cik garas un reizē īsas var būt dienas. Diena velkas un velkas, un nemanot saplūst kopā ar citām. Aizmirstas pat tās nosaukums. Vienīgie vārdi, kuri saglabāja kādu jēgu, man bija «vakar» un «rīt».
Reiz, kad cietumsargs man pateica, ka sēžu cietumā jau piecus mēnešus, es viņam noticēju, bet nespēju apjēgt. Man tā bija viena un tā pati diena, kas, ielauzusies manā kamerā, lika man darīt vienu un to pašu. Tai pašā dienā pēc cietumsarga aiziešanas es paraudzījos uz sevi dzelzs katliņa dibenā. Man likās, mans attēls palika nopietns pat tad, kad lūkoju tam uzsmaidīt. Es to sakustināju. Pasmaidīju, bet tas saglabāja to pašu nopietno un skumjo izteiksmi. Diena gāja uz galu, un tā bija stunda, par kuru man negribas runāt, stunda bez vārda, kad no visiem cietuma stāviem uz augšu kāpa vakara trokšņi, kuriem sekoja klusums. Es piegāju pie jumta lodziņa un pēdējā vakara gaismā vēlreiz paraudzījos savā attēlā. Tas jopro-.
jām bija nopietns, nebija ari nekāds brīnums, jo tobrīd es tāds biju. Un tai pašā brīdī pirmo reizi kopš vairākiem mēnešiem es skaidri sadzirdēju savu balsi. Es to pazinu, jo tā bija tā pati balss, kas daudz dienu bija skanējusi man ausīs, un sapratu, ka visu šo laiku biju sarunājies pats ar sevi. Un tad es atcerējos, ko slimnieku kopēja bija teikusi mammas bērēs. Nē, izejas nebija, un neviens nespēj iedomāties, ko nozīmē vakari cietumā.
Jāatzīstas, ka īstenībā vienu vasaru loti ātri aizstāja nākamā. Es zināju, ka līdz ar karsto dienu iestāšanos piedzīvošu kaut ko jaunu. Mana lieta bija nolikta iztiesāša* nai zvērināto tiesas pēdējā sesijā, un šī sesija beidzās pēdējās jūnija dienās. Sēdi atklāja pašā vasaras karstumā. Mans advokāts apgalvoja, ka lietas izskatīšana neilgšot ilgāk par divi trim dienām.
— Turklāt, — viņš piebilda, — tiesa pasteigsies, jo jūsu lieta šai sesijā nav pati svarīgākā. Tūlīt pēc tās tiks izskatīta tēva noslepkavošana.
Pusastoņos no rīta man ieradās pakaļ un cietuma automašīnā nogādāja Tiesu pilī. Divi žandarmi mani ieveda mazā, tumšā, piesmakušā istabā. Mēs gaidījām, sēdēdami pie durvīm, aiz kurām bija dzirdamas balsis, sasaukšanās, krēslu stumdīšana un kņada, kas man sauca atmiņā svētkus mūsu kvartālā, kad pēc koncerta zāli sakārto dejošanai. Žandarmi sacīja, ka jāgaidot, līdz sanāks tiesneši, un viens žandarms piedāvāja man cigareti, no kuras es atteicos. Pēc brīža viņš apjautājās, vai man esot bail. Atbildēju, ka nav. Savā ziņā mani pat interesēja redzēt tiesas procesu. Man nekad nebija gadījies būt klāt nevienā tiesas procesā.
— Jā, — noteica otrais žandarms, — bet galu galā tas apnīk.
Pēc maza laiciņa istabā atskanēja zvaniņš. Tad žandarmi man noņēma roku važas. Atvēra durvis un ieveda mani apsūdzēto aizžogojumā. Zāle bija ļaužu pārpilna. Par spīti aizkariem, šur tur iespiedās iekšā saule, un gaiss jau bija smacīgs. Logi netika atvērti. Es apsēdos, un man abās pusēs nostājās žandarmi. Un tai brīdī es ieraudzīju sev priekšā veselu rindu seju. Tās visas raudzījās manī: sapratu, ka tie ir zvērinātie. Bet es nevaru pateikt, ar ko viņi cits no cita atšķīrās. Man bija tikai šāds iespaids: es stāvu tramvaja sola priekšā, un visi nepazīstamie pasažieri slepus noskata jauno ienācēju, lai pamanītu viņa dīvainības. Es labi zinu, ka tā bija muļķīga doma, jo šeit netika meklēta nekāda dīvainība, bet noziegums. Taču starpība nav liela, un šāda doma man tiešām ienāca prātā. Turklāt es jutds mazliet apdullis šai slēgtajā zālē, kur bija tik daudz ļaužu. Vēlreiz paskatījos uz šo pretoriju un nevarēju atšķirt nevienu seju. Šķiet, sākumā es nesapratu, ka visi bija atnākuši paskatīties uz mani. Parasti mana persona nevienu neinteresēja. Man bija jāpiespiežas, lai saprastu, ka visa šī kņada ir manis dēļ. Es sacīju žandarmam: «Cik daudz ļaužu!» Viņš man atbildēja, ka visa cēlonis esot avīžnieki, un norādīja uz kādu cilvēku grupiņu pie galda zem zvērināto tribīnes. Viņš sacīja: «Tur viņi ir.» Es vaicāju: «Kas tad?» — un viņš atkārtoja: «Avīžnieki.» Viņš pazina vienu no žurnālistiem, kurš, viņu ieraudzījis, devās pie mums. Tas bija vecāks, patīkama izskata vīrs, kuram mazliet raustījās seja. Viņš ļoti sirsnīgi paspieda žandarmam roku. Tai bridi es ievēroju, ka paziņas lūkoja cits citu sameklēt ar acīm, cits ar citu sasaucās un tērzēja tikpat ka klubā, kur patīkami pabūt starp savu aprindu cilvēkiem. Ar to ari es sev daļēji izskaidroju savu dīvaino iespaidu, ka esmu šeit lieks, tikpat kā nelūgts viesis. Taču žurnālists smaidīdams pievērsās man. Viņš izteica cerību, ka viss nokārtošoties man par labu. Es pateicos, un viņš piebilda:
—Vai zināt, mēs mazliet jūsu lietu pārspīlējām. Vasara avīžniekiem ir klusā sezona. Kaut cik vērtas ir vienīgi jūsu un tēva noslepkavošanas lietas.
Pēc tam viņš man parādīja tai grupā, no kuras bija atnācis, kādu mazu labsirdīgu vīru, kas izskatījās pēc nobarojušās zebiekstes ar milzīgām brillēm melnos rāmjos. Žurnālists sacīja, ka tas esot kāda Parīzes laikraksta speciālkorespondents.