Viņš gan nav atbraucis jūsu dēļ. Bet, tā kā viņam ir uzdots rakstīt par tēva noslepkavošanas lietu, pie reizes viņu palūdza telegrafēt arī par jūsu lietu.
Es atkal gandrīz grasījos viņam pateikties. Bet Iedomājos, ka tas būtu smieklīgi. Viņš man sirsnīgi pamāja ar roku, un mēs šķīrāmies. Pēc tam kādu brīdi vel gaidījām.
Mans advokāts ieradās, tērpies mantijā, daudzu amata brāļu ielenkts. Viņš devās pie žurnālistiem, paspieda tiem roku. Viņi jokoja, smējās un jufās gluži omulīgi līdz brīdim, kad zālē atskanēja zvans. Visi ieņēma savas vietas. Mans advokāts pienāca man klāt, paspieda roku un ieteica uz man uzdotajiem jautājumiem atbildēt īsi, nerunāt pēc savas iniciatīvas un visā pārējā paļauties uz viņu.
No sevis pa kreisi es izdzirdēju atstumjama krēsla troksni un ieraudzīju liela auguma, kalsnu vīru, tērpušos sarkanā mantijā, ar lorneti, kurš patlaban sēdās, rūpīgi sakārtodams savu tērpu. Tas bija prokurors. Tiesas sekretārs pavēstīja: «Tiesa nāk!» Tai pašā acumirklī sāka dūkt divi lieli ventilatori. Ienāca trīs tiesneši, — divi melnās, trešais — sarkanā mantijā ģērbies, — ar mapēm padusēs un ļoti ātriem soļiem devās uz tribīni, kas pacēlās pār zāli. Sarkanajā mantijā tērptais vīrs apsēdās vidējā atzveltnes krēslā, nolika savu apaļo cepurīti sev priekšā uz galda, noslaucīja mutautā mazo, kailo pauri un pasludināja tiesas sēdi par atklātu.
Žurnālisti jau turēja rokā savas pildspalvas. Viņi visi izskatījās vienlīdz vienaldzīgi un mazliet zobgalīgi. Taču viens no viņiem, daudz jaunāks par citiem, ģērbies pelēkā uzvalkā ar zilu kaklasaiti, pildspalvu nepaņēma un visu laiku raudzījās uz mani. Viņa mazliet nesimetriskajā sejā es ievēroju vienīgi acis, ļoti gaišas acis, kas mani uzmanīgi vēroja ar kaut kādu nenosakāmu izteiksmi. Un man radās dīvaina sajūta, it kā es pats skatītos uz sevi. Varbūt tāpēc un vēl arī tāpēc, ka es nezināju tiesas kārtību un likumus, es ne visai labi sapratu to, kas notika pēc tam: zvērināto izvēli, tiesas priekšsēdētāja uzdotos jautājumus advokātam, prokuroram un zvērinātajiem (katru reizi visi zvērinātie reizē pagrieza galvas pret tiesas priekšsēdētāju), ātri nolasīto apsūdzības slēdzienu, kurā bija minēti man zināmi vietu un personu vārdi, un jaunus jautājumus manam advokātam.
Bet tad priekšsēdētājs pateica, ka nupat tiesa stāšoties pie liecinieku nopratināšanas. Sekretārs nolasīja liecinieku vārdus, un tie piesaistīja manu uzmanību. No publikas vidus, kura līdz šim man šķita bezveidīga, es redzēju citu pēc cita pieceļamies un tad nozūdam sāndurvīs nespējnieku patversmes direktoru un durvju sargu, veco Tomā Peresu, Raimonu, Masonu, Salamano un Mariju. Viņa nobažījusies man viegli pamāja. Es vēl brīnījos, ka nebiju viņus pamanījis agrāk, kad piecēlās pēdējais izsauktais Selests. Blakus viņam es ieraudzīju reiz restorānā redzēto maga auguma glīto sievieti ar jaku mugurā, noteiktu, apņēmīgu izskatu. Viņa manī cieši lūkojās. Bet man nebija laika prātot, jo vārdu ņēma tiesas priekšsēdētājs. Viņš sacīja, ka nu sāksies tiesas prāvas svarīgākā daļa — publiska lietas iztiesāšana un viņš uzskatot par lieku publikai atgādināt, ka jāizturas mierīgi. Pēc viņa vārdiem, viņš tāpēc šeit atrodoties, lai viss noritētu bezkaislīgi, jo gribot šo lietu izskatft, ievērojot pilnīgu objektivitāti. Zvērinātie piesēdētāji spriedīšot taisnīgi, kā tiesā pieņemts, un, lai ikviens liekot vērā, ka mazākā incidenta gadījumā vainīgajiem būs jāatstāj zāle.
Karstums arvien pieņēmās, un es redzēju, ka publika zālē vēdinās ar laikrakstiem. Tas radīja nepārtrauktu sagumzīta papīra čaukstoņu. Tiesas priekšsēdētājs padeva zīmi, un sekretārs atnesa trīs no salmiem pītus vēdekļus, ko nekavējoties laida darbā visi trīs tiesneši.
Tūdaļ sākās manis pratināšana. Priekšsēdētājs jautājumus uzdeva mierīgi un, kā man likās, pat ar sirsnības pieskaņu. Vēlreiz tika noteikta mana identitāte, un, par spīti sašutumam, es tomēr nodomāju, ka īstenībā šī procedūra ir diezgan dabiska, jo būtu liela kļūda, ja kādu cilvēku notiesātu cita vietā. Pēc tam priekšsēdētājs sāka pārstāstīt, ko es esmu izdarījis, viena gabalā uzdodams man jautājumu: «Vai tā bija?» Un es ikreiz, pēc sava advokāta norādījuma, atbildēju: «Jā, priekšsēdētāja kungs.» Tas vilkās ilgi, jo priekšsēdētājs savā stāstījumā iepina daudz sīkumu. Tikām žurnālisti visu laiku rakstīja. Es jutu sev pievērstos visjaunākā žurnālista un mazās, automātam līdzīgās sievietes skatienus. Viss tramvaja sols bija pagriezies pret priekšsēdētāju. Viņš nokāsējās, pašķirstīja lapas savā mapē un, vēdinādamies ar vēdekli, pievērsās man.
Viņš sacīja, ka tagad viņam jāpieskaroties jautājumiem, kas it kā neattiecoties uz manu lietu, bet kam varbūt ir ļoti ciešs sakars ar to. Es sapratu, ka viņš atkal runās par manu māti, un jutu, cik ļoti tas man ir apnicis. Viņš jautāja, kāpēc es ievietojis mammu nespējnieku patversmē. Atbildēju, ka man trūka naudas viņas kopšanai un ārstēšanai. Viņš jautāja, vai man bijis grūti no viņas šķirties, un es atbildēju, ka nedz mamma, nedz es vairs nekā viens no otra negaidījām un vispār ne no viena negaidījām, un ka abi bijām pieraduši pie jaunajiem dzīves apstākļiem. Tad priekšsēdētājs sacīja, ka viņš pie šā punkta vairs negribot kavēties, un vaicāja prokuroram, vai tas negrib man uzdot kādu jautājumu.
Prokurors, pa pusei uzgriezis man muguru un manī neskatīdamies, sacīja, ka ar tiesas priekšsēdētāja atļauju labprāt gribētu zināt, vai es viens pats atgriezies pie strautiņa ar nodomu arābu nošaut.
— Nē, — es atbildēju.
Bet kāpēc tad man bijis ierocis un kāpēc es atgriezies tieši tai vietā. Es teicu, ka tā bija nejaušība. Un prokurors niknā balsī noteica: