— Pagaidām tas būtu viss.
Vēlāk viss likās mazliet neskaidrs, vismaz man. Tiesneši par kaut ko savā starpā apspriedās, un tad priekšsēdētājs paziņoja, ka tiesas sēde tiek pārtraukta un turpināsies pēcpusdienā, kad tiks uzklausīti liecinieki.
Man nebija laika apdomāties. Mani izveda no zāles, iesēdināja cietuma automašīnā un aizveda uz cietumu, kur es paēdu. Pēc īsa brīža, pēc tik īsa, ka es vēl nejutu nekā cita kā tikai nogurumu, man atnāca pakaļ; viss sākās no jauna, un es atkal atrados tai pašā zālē, to pašu seju priekšā. Vienīgi karstums bija daudz lielāks, un, kā par brīnumu, visiem zvērinātajiem, prokuroram, manam advokātam un dažiem žurnālistiem bija uzradušies salmu vēdekļi. Arī jauniņais žurnālists un mazā sieviete joprojām sēdēja savās vietās. Bet viņi nevēdinājās ar vēdekļiem un raudzījās manī vēl aizvien klusēdami.
Es noslaucīju sviedrus no pieres un kaut cik attapos, kur pašlaik atrodos, tikai tad, kad izdzirdēju nosaucam nespējnieku patversmes direktora vārdu. Viņam jautāja, vai mamma žēlojusies par mani, un viņš atbildēja, ka žēlojusies gan, bet ka tā esot gandrīz visu viņa pansionāru mānija — žēloties par saviem tuviniekiem. Priekšsēdētājs lūdza viņu precizēt, vai mamma man pārmetuši, ka es to ievietojis patversmē, un direktors atkal atbildēja ar «jā». Bet šoreiz viņš nekā vairāk nepiebilda. Uz nākamo jautājumu viņš atbildēja, ka bijis pārsteigts par manu mierīgumu bēru dienā. Viņam jautāja, ko viņš saprot ar vārdu «mierīgums». Tad direktors, cieši lūkodamies uz savu kurpju purngaliem, teica, ka es negribējis paskatīties uz savu mirušo māti, neesot nobirdinājis nevienu asaru un tūlīt pēc apbedīšanas aizbraucis, nemaz nepakavēdamies pārdomās pie viņas kapa. Viņu pārsteidzis vēl viens apstāklis: apbedīšanas biroja kalpotājs viņam pastāstījis, ka es nezinājis, cik manai mammai gadu. Uz brīdi iestājās klusums, tad priekšsēdētājs jautāja, vai tiešām direktors runājis par mani. Tā kā direktors jautājumu nesaprata, priekšsēdētājs paskaidroja: «Tāds ir likums.» Pēc tam priekšsēdētājs jautāja prokuroram, vai viņš nevēlas uzdot kādu jautājumu lieciniekam, bet prokurors izsaucās: «Nē, nē, pietiek jau ar šo!» Un to viņš izkliedza tik patētiski, uzmezdams man tik triumfējošu skatienu, ka pirmo reizi pa daudziem gadiem man uznāca muļķīga vēlēšanās raudāt, jo sajutu, cik ļoti visi šie cilvēki mani neieredz.
Pajautājis zvērinātajiem un manam advokātam, vai viņiem būtu kādi jautājumi, tiesas priekšsēdētājs uzklausīja durvju sarga liecību. Atkārtojās tāds pats ceremoniāls, kāds bija ar citiem. Iznācis liecinieku vietā, durvju sargs paskatījās uz mani un novērsa skatienu. Viņš atbildēja uz uzdotajiem jautājumiem. Pateica, ka es negribējis paskatīties uz mammu, esot pīpējis, pie zārka esot aizmidzis un dzēris kafiju ar pienu. Tad es jutu, kā visa zāle sašuta, un pirmo reizi sapratu, ka esmu vainīgs. Durvju sargam lika atkārtot stāstījumu par kafiju ar pienu un par cigareti. Prokurors manī paskatījās, un viņa acīs sprēgāja ironiskas uguntiņas. Tad nu maus advokāts durvju sargam pajauta ja, vai viņš nav pīpējis kopā ar mani. Bet prokurors nikni sacrlas pret šo jaulajumu: «Kurš šeit ir noziedznieks, un vai ir pieļaujami paņēmieni, ar kādiem grib nomelnot apsūdzības lieciniekus, lai padarītu nevērtīgākas viņu liecības, kas tomēr paliks tikpat satriecošas!» Par spīti visam, priekšsēdētājs lūdza durvju sargu uz mana advokāta jautājumu atbildēt. Sirmgalvis apjucis sacīja:
— Es zinu, ka rīkojos nepareizi. Bet neuzdrošinājos atteikties no cigaretes, ko Merso kungs man piedāvāja.
Pašās beigās man jautāja, vai man nav kas piebilstams.
— Nav, — es atbildēju. — Lieciniekam ir taisnība. Es viņam tiešām piedāvāju cigareti.
Tad durvju sargs paskatījās uz mani ar nelielu izbrīnu un tādu kā pateicību. Viņš saminstinājās un tad pateica, ka pats man piedāvājis iedzert kafiju ar pienu. Mans advokāts skaļi triumfēja un paziņoja, ka zvērinātie piesēdētāji šo apstākli, protams, ņems vērā. Bet prokurors pār mūsu galvām nodārdināja:
— Jā, zvērināto kungi ņems to vērā. Un izdarīs slēdzienu, ka svešs cilvēks varēja piedāvāt kafiju, bet dēlam bija jāatsakās to dzert pie mātes zārka, mātes, kas viņam bija dāvājusi dzīvību.
Durvju sargs aizgāja atpakaļ uz savu vietu.
Kad pienāca Tomā Peresa kārta, vienam no tiesas sekretāriem viņš bija jāpietur zem rokas, lai viņš nok]ūtu tiesnešu priekšā. Peress sacīja, ka viņš vairāk pazinis manu māti, bet mani redzējis tikai vienu reizi — bēru dienā. Viņam jautāja, ko es tai dienā darījis, un viņš atbildēja:
— Jūs taču saprotat, ka man pašam bija joti grūti. Tālab es nekā neredzēju. Man bija grūti, un es nekā neievēroju. Man bija pārāk grūti. Es pat paģību. Tāpēc Merso kungu es nevarēju redzēt.
Prokurors viņam jautāja, vai viņš vismaz redzējis mani raudam. Peress atbildēja, ka neesot redzējis. Prokurors savukārt pateica:
— Zvērināto kungi ņems to vērā.
Bet mans advokāts noskaitās. Viņš jautāja Peresam, kā man likās, pārspīlēti uzsvērtā tonī, vai tas esot redzējis, ka es neraudu. Peress sacīja:
— Nē.
Publika iesmējās. Bet mans advokāts, atmetis vienu mantijas piedurkni, neapstrīdamā tonī sacīja:
— Lūk, šā tiesas procesa raksturs. Viss ir taisnība, un nekas nav taisnība! — Prokurors stingu seju bakstīja ar zīmuli dokumentu mapju uzrakstus.
Pēc piecu minūšu pārtraukuma, kad mans advokāts pateica, ka viss ritot vislabākajā kārtībā, tika uzklausīts Se- lests, kuru bija izsaukusi aizstāvība. Aizstāvamais biju es, Selests ik pa brīdim pameta acis uz mani un ņurcīja rokās panamu. Mugurā viņam bija jaunais uzvalks, tas pats, kuru viņš mēdza uzvilkt dažreiz svētdienās, ejot kopā ar mani uz zirgu skriešanās sacīkstēm. Bet apkaklīti, šķiet, viņš nebija varējis piepogāt, jo viņam bija viena vara poga, ar ko aizpogāt kreklu. Selestam jautāja, vai es esot bijis viņa klients, un viņš sacīja: