—Jā, bet arī draugs.
Jautāja arī, ko viņš par mani domā, un viņš atbildēja, ka es esot bijis cilvēks; un ko viņš ar to saprot — viņš sacīja, ka šā vārda nozīme ir visiem zināma; vai viņš esot ievērojis, ka es esmu noslēgts, un viņš atzina tikai to, ka es nekad neesmu runājis pa tukšo. Prokurors jautāja, vai es par uzturu esot kārtīgi maksājis. Selests sāka smieties un pavēstīja:
— Par tādiem sīkumiem nav vērts nemaz runāt.
Vēl viņam pajautāja, ko viņš domā par manu noziegumu. Tad Selests uzlika rokas uz barjeras, un varēja redzēt, ka viņš jau iepriekš gatavojies atbildēt. Viņš sacīja:
— Manuprāt, tā ir nelaime. Un, kas ir nelaime, to visi zina. No tās mēš neesam pasargāti. Vārdu sakot, manuprāt, tā ir nelaime.
Selests grasījās turpināt, bet tiesas priekšsēdētājs teica, ka pietiek un viņš tam pateicoties. Tad Selests mazliet apmulsa. Bet attapies sacīja, ka gribot vēl kaut ko pateikt. Viņu lūdza runāt labi īsi. Selests vēlreiz atkārtoja, ka tā bijusi nelaime. Tad priekšsēdētājs teica:
— Jā, protams, bet tāpēc jau mēs šeit esam, lai iztiesātu šādas nelaimes. Mēs jums pateicamies.
Taču, izteicis visu, ko bija diktējusi dzīves pieredze un labā griba, Selests palika stāvam un pagriezās pret mani. Man likās, ka acis viņam spīd un lūpas trīc. Šķita, ka viņš man jautā, ko vēl varētu darīt manis labā. Es nekā neteicu, neizdarīju nevienu žestu, bet tā bija pirmā reize, kad man gribējās apskaut vīrieti. Priekšsēdētājs vēlreiz atgādināja, ka liecinieks var iet, Selests alzgnja un apsēdās tiesas zālē. Tur viņš palika līdz pat sčdes beigām, mazliet salicis uz priekšu, atspiedies mi elkoņiem pret ceļgaliem, turēdams rokās panamu un klausīdamies visu, kas tika runāts. Ienāca Marija. Viņa bija uzlikusi cepuri un joprojām bija skaista. Bet labāk viņa man patika ar va|ā palaistiem matiem. No vietas, kur es sēdēju, man bija labi redzams viņas mazo krūšu apveids un allaž mazliet pietūkuši apakšlūpa. Marija, liekas, ļoti nervozēja. Viņai uzreiz jautāja, kopš kura laika viņa mani pazīst. Viņa minēja to laiku, kad bija strādājusi mūsu kantorī. Priekšsēdētājs vēlējās zināt, kādas attiecības viņai bijušas ar mani. Marija teica, ka bijusi mana draudzene. Uz nākamo jautājumu viņa atbildēja, ka viņai tiešām bijis nodoms ar mani precēties. Prokurors, kas šķirstīja mapi ar lietas materiāliem, pēkšņi viņai uzprasīja, kad sākušies mūsu sakari. Marija minēja datumu. Prokurors ar vienaldzīgu seju aizrādīja, ka, pēc viņa domām, tas noticis otrā dienā pēc mammas nāves. Pēc tam viņš mazliet ironiski sacīja, ka viņam gan negribētos iedziļināties tik delikāta Jautājumā, viņš itin labi saprotot Marijas kautrību, bet (un šeit viņa balss kļuva skarbāka) pienākums viņam liekot pārkāpt jebkuras pieklājības normas. Un tālab viņš lūdzot, lai Marija īsumā pastāsta, kā mēs to dienu pavadījuši. Marija negribēja runāt, bet pēc prokurora uzstājibas pastāstīja par mūsu peldēšanos, kā mēs aizgājām uz kino un pēc tam uz manām mājām. Prokurors sacīja, ka, pamatojoties uz Marijas liecību iepriekšējā izmeklēšanā, viņš esot noskaidrojis, kāda programma todien bijusi kinoteātrī. Un piebilda, ka Marija pati varbūt tagad pateikšot, kāda filma toreiz rādīta. Un tiešām — gandrīz neskanīgā balsī viņa pateica, ka tā bijusi filma ar Fernandela piedalīšanos. Kad viņa beidza, zālē valdīja pilnīgs klusums. Tad prokurors piecēlās un visai svinīgi, balsī, kas man izklausījās patiesi satraukta, rādīdams uz mani ar pirkstu, lēnām noskaldīja:
— Zvērināto kungi, otrā dienā pēc mātes nāves šis cilvēks peldējās kopā ar sievieti, uzsāka ar viņu nepiedienīgus sakarus un aizgāja Izsmieties uz komisku filmu. Vai- n'ik man jums nav ko teikt.
Viņš upsēdās, zālē joprojām valdīja klusums. Bet pēkšņi Marija sāka skaļi raudāt, teica, ka tā nemaz nav bijis, ka bijis gluži citādi, ka viņu piespieduši runāt pavisam ko citu, nekā viņa domājusi, ka viņa mani labi pazīstot un es nekā ļauna neesot izdarījis. Bet pēc priekšsēdētāja mājiena tiesas sekretārs viņu izveda ārā, un sēde turpinājās.
Pēc tam runāja Masons, kuru tikpat kā neklausījās, viņš paziņoja, ka es esot godīgs cilvēks un «un vēl es sacīšu — krietns cilvēks». Tāpat tikko klausījās arī Salamano, kad viņš atcerējās, cik es bijis labs pret viņa suni, un, kad atbildēja uz jautājumu par manu māti un mani, pateica, ka man ar mammu nebijis vairs par ko runāt un tāpēc es viņu ievietojis vecu ļaužu patversmē.
Ir jāsaprot, — Salamano sacīja, — ir jāsaprot.
Bet likās, neviens nesaprata. Viņu izveda ārā.
Tad pienāca Raimona kārta — viņš bija pēdējais liecinieks. Raimons man tikko manāmi pamāja un uzreiz pateica, ka es neesot vainīgs. Bet tiesas priekšsēdētājs paziņoja, ka no Raimona neprasa manas rīcības novērtējumu, bet faktus. Viņš lūdza Raimonu gaidīt jautājumus un atbildēt uz tiem. Viņu aicināja precizēt savas attiecības ar nošauto arābu. Izmantodams gadījumu, Raimons teica, ka nelaiķis viņu ienīdis kopš tā laika, kad viņš iesitis pļauku tā māsai. Taču priekšsēdētājs Raimonam jautāja, vai upurim nebijis iemesla ienīst arī mani. Raimons atbildēja, ka mana atrašanās liedagā bijusi nejaušība. Tad prokurors jautāja, kā tas gadījies, ka vēstule, kas ir traģiskā notikuma cēlonis, ir manis rakstīta. Raimons atbildēja, ka tā bijusi tīrā nejaušība. Prokurors iebilda, ka visā šai lietā pārāk daudz vainas tiek uzvelts nejaušībai. Viņš gribēja zināt, vai tā bijusi nejaušība, ka es neiejaucies, kad Raimons iepļaukājis savu mīļāko, vai tā bijusi nejaušība, ka es bijis par liecinieku policijas iecirknī, un vai nejaušība bijusi arī mana liecība par labu Raimonam, vai arī es to darījis aiz tīras laipnības. Nobeigumā priekšsēdētājs jautāja, no kā Raimons pārtiek, un, kad tas atbildēja, ka strādā par noliktavas pārzini, prokurors pavēstīja zvērinātajiem, ka esot vispār zināms: šis liecinieks ir profesionāls suteners. Es bijis viņa līdzzinātājs un draugs. Tiesa patlaban izskatot viszemiskākā veida riebīgu drāmu, ko sarežģī tāds fakts, ka šeit ir darīšana ar morālu izdzimteni. Raimons gribēja aizstāvēties, bet mans advokāts izteica protestu, un viņiem abiem aizrādīja, ka jāļauj prokuroram pabeigt. Prokurors sacīja: