— Man vairs nav daudz ko piebilst. Vai apsūdzētais bija jūsu draugs? —- Viņš jautāja Raimonam.
— Jā, — Raimons atbildēja, — viņš bija mans biedrs.
Tad prokurors to pašu jautāja man; es paraudzījos uz
Raimonu, viņš nenolaida no manis acu. Es atbildēju:
— Jā.
Tad prokurors pagriezās pret zvērinātajiem un pasludināja:
— Tas pats cilvēks, kas otrā dienā pēc mātes nāves nodevās visnekaunīgākajai izlaidībai, niecīgu iemeslu dēļ izdarīja slepkavību, gribēdams izrēķināties kādas netīras lietas dēļ.
Pēc tam prokurors apsēdās. Bet mans advokāts, zaudējis pacietību, pacēlis rokas tā, ka mantijas piedurknes atkrita, atklādamas sacietināto kreklu, izsaucās:
— Kas tad te galu galā notiek: vai apsūdzēto tiesā par to, ka viņš apbedījis savu māti, vai par to, ka ir noslepkavojis cilvēku?
Publika sāka smieties. Bet prokurors atkal piecēlās kājās un, ievīstījis savā mantijā, pateica, ka jābūt tik vientiesīgam kā godājamajam aizstāvim, lai nemanītu, cik dziļas, patētiskas un stipras saites pastāv starp šiem diviem, šķietami dažādiem faktiem.
— Jā, — viņš spēcīgā balsī izsaucās, — es apsūdzu šo cilvēku par to, ka viņš apbedīja māti, būdams savā sirdī noziedznieks!
Sis atzinums, liekas, atstāja milzīgu iespaidu uz publiku. Mans advokāts paraustīja plecus un noslaucīja sviedrus, kas klāja viņa pieri. Tomēr viņš pats šķita satricināts, un es sapratu, ka apstākļi nav man labvēlīgi,
Sēde beidzās. Izgājis no Tiesu pils, lai kāptu mašīnā, šai īsajā mirklī es sajutu vasaras vakara pazīstamās smaržas un krāsas. Mana ripojošā cietuma tumsā it kā no sava noguruma dzīlēm citu pēc cita saklausīju parastos pilsētas trokšņus, kurus es mīlēju, jo šajās stundās arī man bija gadījies justies laimīgam. Avīžzēnu balsis, kas skanēja jau vēsajā gaisā, pēdējo putnu čivināšana skvērā, sviestmaižu pārdevēju klaigas, tramvaju žēlabainā kaukšana asajos pagriezienos kaut kur augšā virs pilsētas, šī duna debesīs pirms nakts nolaišanās pār ostu, — visas šīs skaņas rnan gluži kā aklajam rādīja pierasto ceļu, ko es tik labi pazinu, pirms nokļuvu cietumā. Jā, tā bija tā stunda, kad, jau labi sen, es biju juties laimīgs. Tolaik mani vienmēr gaidīja viegls miegs bez kādiem sapņiem. Taču tagad šis tas bija grozījies, jo rītdienas gaidīšana saistījās ar kameru, kurā es pašlaik atgriezos. Tātad parastie ceļi, kas iezīmējās vasaras debesīs, varēja tikpat labi vest gan uz cietumu, gan uz nevainīgiem sapņiem.
Pat uz apsūdzēto sola vienmēr ir interesanti dzirdēt, ko par tevi runā. Varu teikt, ka gan prokurora apsūdzības runā, gan mana advokāta aizstāvības runā tika daudz runāts par mani un varbūt vairāk par mani nekā par manu noziegumu. Un vai šīs runas bija tik atšķirīgas? Advokāts cēla rokas pret debesīm un, atzīdams mani par vainīgu, centās atrast vainu mīkstinošus apstākļus. Prokurors stiepa rokas pret publiku un uzsvēra manu vainī- gumu, neatzīstot mīkstinošus apstākļus. Kaut kas mani tomēr neskaidri satrauca. Par spīti tam, ka varēju pats sev kaitēt, šad tad jutu kārdinājumu iejaukties, bet mans advokāts šādās reizēs sacīja: «Cietiet klusu, tā būs labāk jūsu lietai.» Savā ziņā radās iespaids, ka manu lietu izskatīja bez manis. Viss ritēja bez manas iejaukšanās. Mans liktenis kārtojās, neņemot vērā manas domas. Laiku pa laikam man uznāca vēlēšanās visus šos runātājus pārtraukt un pajautāt: «Kurš tad te galu galā ir apsūdzētais? Apsūdzētais taču ir svarīga persona. Un man šis tas ir sakāms.» Bet apdomājies es sapratu, ka man nav nekā ko teikt. Turklāt jāatzīstas, ka interese, ko rada tiesas runas, nav ilgstoša. Tā, piemēram, prokurora apsūdzības runa mani ļoti ātri nogurdināja. Mani pārsteidza vai modināja manī interesi tikai atsevišķas frāzes, žesti vai veselas tirādes, taču pilnīgi atrautas no visa kopuma.
Būtībā, ja es pareizi sapratu, viņa apsūdzības pamats bija tāds, ka'noziegumu es esmu pastrādājis ar iepriekšēju nodomu. Vismaz viņš mēģināja to pierādīt. Kā viņš pats izteicās:
— Es to pierādīšu, kungi, un pierādīšu divkārši. Vispirms žilbinošā faktu gaismā un pēc tam tai tumšajā gaismā, ko man sniegs šās noziedzīgās dvēseles psiholoģija.
Viņš uzskaitīja faktus kopš manas mātes nāves. Atgādināja manu bezjūtību, to, ka es nezināju mammas vecumu, manu peldēšanos kopā ar kādu sievieti nākamajā dienā, kino apmeklējumu, Fernandelu un beidzot pārnākšanu mājās kopā ar Mariju. Es tikai pēc laba laika sapratu, par ko ir runa, jo viņš sacīja «ar savu mīļāko», bet man viņa bija Marija. Pēc tam viņš nonāca pie notikuma ar Raimonu. Es atzinu, ka viņa spriedumiem par notikušo netrūka loģikas. Tas, ko viņš runāja, bija pieņemams. Pēc norunas ar Raimonu es esot uzrakstījis vēstuli, lai viņa mīļāko ievilinātu slazdos, kur ar to rupji izrēķinātos «morālā ziņā apšaubāms cilvēks». Liedagā es izprovocējis strīdu ar Raimona pretiniekiem. Raimons ticis ievainots. Es palūdzis no viņa revolveri. Atgriezies liedagā viens pats, lai izmantotu šo revolveri. Man bijis * nodoms arābu nošaut, un es to izdarījis. Nogaidīdams. Taču «lai būtu drošs, ka darbiņš labi nostrādāts», izšāvis vēl četras lodes, lēnām, trāpīgi, tā sakot, ar skaidru prātu.