Un tad vēl bija divi lietas, par kurām es visu laiku domāju: rītausma un mana pārsūdzība. Es centos būt prātīgs un par to vairs nedomāt. Izstiepos guļasvietā, lūkojos debesīs, pūlējos ar interesi tās vērot. Nupat tās kļūst zaļganas — tātad tuvojas vakars. Tad es lūkoju pagriezt domas cita virzienā. Klausījos savos sirdspukstos. Un nekādi nespēju iedomāties, ka šie klauvējieni, kas tik ilgi mani pavadījuši, varētu kādreiz pārtrūkt. Man nekad nav bijis bagātas iztēles spējas. Bet es tomēr mēģināju iedomāties to acumirkli, kad sirdspuksti vairs neatbalsosies manā galva. Taču veltīgi. Prātā man bija vienīgi rītausma un pārsūdzība. Beidzot es sev iestāstīju, ka prātīgākais ir sevi nepiespiest.
«Viņi» ierodas rītausmā, to es zināju. Vārdu sakot, manas naktis pagāja, gaidot šo rītausmu. Man nekad nepatika, ka mani pārsteidz. Ja kaut kam ar mani jānotiek, gribu būt sagatavojies. Tālab beidzot es gulēju tikai pa dienu, un arī tad īsu brīdi — augas naktis pacietīgi gaidīju, kad debesu logā ausīs gaisma. Vissmagākā bija tā drausmīgā stunda, kad «viņi» parasti mēdza ierasties. Pēc pusnakts es sāku gaidīt un ausīties. Nekad agrāk netiku saklausījis tik daudz trokšņu, nebiju atšķīris tik daudz aizdomīgu skaņu. Starp citu, varu teikt, ka man visu šo laiku bija laimējies, jo nekad netiku dzirdējis soļus. Mamma bieži mēdza teikt, ka cilvēks nekad nav galīgi nelaimīgs. To es pieredzēju cietumā, kad debesīs aizdegās rītausma un manā kamerā ieslīdēja jaunas dienas gaisma. Tikpat labi es taču tai brīdī būtu varējis saklausīt soļus, un man pārplīstu sirds. Izdzirdējis vismazāko čabēšanu, es metos uz durvīm, piespiedu pie tām ausi un izmisīgi gaidīju, līdz atskārtu, ka dzirdu pats savu elpu, un iztrūkos, ka tā ir piesmakusi un līdzīga suņa sēcieniern, bet māna sirds tomēr nepārplīsa, un es atkal biju ieguvis divdesmit četras stundas.
Augu dienu mani mocīja domas par pārsūdzību. Man šķiet, ka no šīm domām es izdarīju vispareizāko slēdzienu. Es aplēsu, kādas izredzes būtu manam lūgumam, un izdarīju secinājumus. Allaž es pieņēmu visjaunāko: mana pārsūdzība ir noraidīta. «Neko darīt, tātad jāmirst.» Agrāk nekā citiem, tas ir skaidrs. Bet visi taču zina, ka dzīve nav tā vērta, lai pūlētos dzīvot. īstenībā man bija diezgan skaidrs, ka nav lielas nozīmes, vai nu mirst trīsdesmit, vai septiņdesmit gadu vecumā, jo abos gadījumos taču citi vīrieši un citas sievietes dzīvos, — un tā tas notiek jau tūkstošiem gadu. Vārdu sakot, viss skaidrs. Tik un tā es miršu, vai nu tagad, vai pēc divdesmit gadiem. Šādos prātojumu brīžos mani mazliet mulsināja tas, ka es izjutu drausmīgu prieka uzliesmojumu, iedomājoties iespēju nodzīvot vēl divdesmit gadu. Bet šis prieks bija jāapvalda, iedomājoties, kādas dotnas man rastos pēc divdesmit gadiem, kad tomēr būtu jāmirst. Ja jau ir jāmirst, tad acīmredzami nav svarīgi, kā un kad jāmirst. Tātad (nedrīkst aizmirst, kāds secinājums slēpās aiz šā vārda «tātad»), tātad man jāsamierinās ar to, ka pārsūdzību noraidīs.
Un no tā brīža, tikai no tā brīža man, tā sakot, bija tiesības, es sev devu atļauju pāriet pie otras hipotēzes: mani apžēlos. Cik grūti bija apvaldīt ugunīgo asins uzbangojumu un bezprātīgo prieku, kas man aptumšoja acis. Bija jāapvalda šis prieka kliedziens, jābūt prātīgam. Man bija jānoslāpē šīs hipotēzes, bija jādod vaļa dabiskajām jūtām, lai padarītu iespējamāku manu samierināšanos pirmajā pieņēmumā. Ja man izdevās sevi uzveikt, cs ieguvu vienu stundu miera. Tas tomēr bija jāņem vērā.
Tieši vienā no tādām reizēm es atteicos pieņemt mācītāju. Es gulēju atlaidies uz lažas un pēc debeszilgmes balošanas uzminēju vasaras vakara tuvošanos. Nupat es biju atmetis domu, ka mani varētu apžēlot, un jutu, cik vienmērīgi dzīslās rit asinis. Mācītājs man nebija vajadzīgs. Pēc ilga laika es pirmo reizi atcerējos Mariju. Viņa jau sen man vairs nerakstīja. Tovakar es pārdomāju un nospriedu, ka viņai varbūt ir apnicis būt par mīļāko uz nāvi notiesātam noziedzniekam. Tāpat arī ienāca prātā doma, ka varbūt viņa ir slima vai pat mirusi. Viss bja iespējams. Kā es to varēju zināt, jo fiziski mēs bijām šķirti, nekas inūs nesaistīja un vienam otru neatgādināja* Turklāt atmiņas par Mariju tagad man kļuva vienaldzīgas. Mirusi viņa mani vairs neinteresēja. Es to uzskatīju par gluži normālu, tāpat kā joti labi sapratu, ka pēc manas nāves cilvēki mani aizmirsis. Es viņiem vairs nebūšu vajadzīgs. Es pat nevarēju teikt, ka šī doma man bija sāpīga.
Un tieši tai brīdī ienāca mācītājs. Viņu ieraugot, es mazliet sarāvos. Viņš to ievēroja un teica, lai es nebaidos. Es sacīju, ka parasti viņš mēdz nākt citā laikā. Viņš atbildēja, ka šis esot tīri draudzīgs apmeklējums un tam neesot nekāda sakara ar manu pārsūdzību, par ko viņš itin nekā nezinot. Viņš apsēdās uz manas lažas un aicināja mani apsēsties viņam blakus. Es atteicos. Tomēr viņš izskatījās Joti laipns.
Brīdi mācītājs palika sēžam, atspiedies ar elkoņiem pret ceļiem, noliecis galvu un lūkodamies uz savām rokām. Tās viņam bija tievas un muskuļainas un atgādināja žiglus dzīvnieciņus. Viņš tās lēnām berzēja vienu pret otru. Pēc tam sastinga joprojām noliektu galvu un sēdēja tā tik ilgi, ka vienubrīd man šķita, ka esmu viņu aizmirsis.