Mazliet vēlāk kāda no sievietēm sāka raudāt. Viņa sēdēja otrajā rindā kādai savai biedrenei aiz muguras, un es viņu lāgā nevarēju redzēt. Viņa raudāja, ik pa brīdim skaļi iešņukstēdamās, un man šķita, ka viņa nekad nemitēsies. Pārējie izlikās viņu nedzirdam. Visi sēdēja nomākti, drūmi un nerunīgi. Skatījās vai nu uz zārku, vai uz savu spieķi, vai uz ko citu, bet tikai vienā un tai pašā punktā. Sieviete vēl aizvien raudāja. Es biju ļoti izbrīnījies, jo viņa man nebija pazīstama. Man gribējās, kaut viņa pārstātu. Taču neuzdrošinājos viņai to teikt. Durvju sargs pieliecās viņai tuvāk, kaut ko pateica, bet viņa papurināja galvu, kaut ko nomurmināja un atkal sāka raudāt, tāpat ik pēc noteikta brīža iešņukstēdamās. Tad durvju sargs piecēlās un pārnāca manā pusē. Viņš apsēdās man blakus. Pēc krietna brīža, mani neuzlūkodams, viņš paskaidroja: «Viņa bija ļoti pieķērusies jūsu mātes kundzei. Saka, tā esot bijusi viņas vienīgā draudzene un tagad viņai vairs neviena neesot.»
Tā mēs sēdējām ilgu laiku. Raudātājas nopūtas un šņuksti kļuva aizvien retāki. Toties viņa bieži skaļi šņaukājās. Beidzot tomēr apklusa. Miegs man vairs nenāca, bet es biju noguris, un man sāpēja krustos. Tagad man bija smagi, tāpēc ka visi šie cilvēki klusēja. Tikai laiku pa laikam saklausīju kādu dīvainu skaņu un nevarēju saprast, kas tas ir, Pēc laba brīža beidzot es uzminēju, ka daži sirmgalvji zīšļā savus vaigus un tāpēc pasprūk šie dīvainie čāpstieni. Viņi to nemanīja — tik ļoti bija iegrimuši savās domās. Man pat radās iespaids, ka nelaiķe, kas gulēja viņu vidū, viņiem nekā nenozīmēja. Bet tagad es domāju, ka tas ir bijis maldīgs iespaids.
Mēs visi iedzērām durvju sarga pasniegto kafiju. Tālāko vairs nezinu. Pagāja nakts. Atceros, ka uz mirkli es atvēru acis un ieraudzīju, ka sirmgalvji sakņupuši gu], neguļ tikai viens, kas, atspiedies uz spieķa, uzlicis zodu uz rokām, cieši manī raugās, it kā gaidīt gaidīdams, kad es uzmodīšos. Pēc tam es atkal aizmigu. Pamodos, tāpēc ka vēl stiprāk sāpēja krustos. Virs stikla jumta svīda gaisma. Pēc brīža pamodās kāds no sirmgalvjiem un sāka neat- ņemdamies kāsēt. Viņš spļāva lielā, rūtainā mutautā, un šķita, ka ar katru spļāvienu iekšās viņam kaut kas pārtrūkst. Ar savu klepošanu viņš uzmodināja arī pārējos, un durvju sargs teica, ka nu viņiem jāiet projām. Sirmgalvji piecēlās kājās. Pēc šās neērti pavadītās nakts visiem sejas bija kļuvušas pelnu pelēkas. Pirms aiziešanas, man par lielu izbrīnu, ikviens man paspieda roku, it kā ši nakts, kurā mēs netikām pārmijuši ne vārda, būtu mūs vēl vairāk tuvinājusi.
Es biju noguris. Durvju sargs aizveda mani uz savu istabiņu, un es varēju mazliet savest sevi kārtībā. Palūdzu arī tasi kafijas ar pienu un ar lielu baudu izdzēru. Kad izgāju ārā, bija jau pavisam gaišs. Virs pakalniem, kas Marengo šķir no jūras, debess bija pilna sārtiem mākoņiem. Un vējš, kas no turienes pūta, uzvēdīja sāls srnaku. Viss solīja saulainu dienu. Es sen nebiju bijis laukos un jutu, ka ar lielu prieku būtu devies pastaigā, nebijis mammas nāves.
Bet es stāvēju pagalmā zem platānas un gaidīju. Ieelpoju svaigās zemes smaržu, un man vairs nemaz nenāca miegs. Iedomājos savus darbabiedrus. Pašlaik viņi ce|as augšā un pošas uz darbu — man tas allaž bija visgrūtākais brīdis. Kādu laiciņu es vēl kavējos domās pie visām šīm lietām, bet tad mani iztraucēja zvana skaņas, kas plūda no patversmes iekštelpām. Aiz logiem bija izcēlusies kaut kāda kņada, bet pēc tam viss apklusa. Saule debesīs bija pakāpusies mazliet augstāk un jau sāka cepināt man kājas. Pār pagalmu pārnāca durvju sargs un teica, ka mani saucot direktors. Es devos uz viņa kabinetu. Viņš iedeva man parakstīt vairākus papīrus. Es ievēroju, ka viņš ir ģērbies melnos svārkos un svītrainās biksēs. Viņš paņēma rokās telefona klausuli un man sacīja:
—« Apbedīšanas biroja kalpotāji ir jau ieradušies. Es tūlīt viņus palūgšu aizvērt zārku. Vai jūs negribētu vēl pēdējo reizi paskatīties uz savu māti?
Es atbildēju: — Nē.
Tad viņš klusinātā balsī pa telefonu izrīkoja:
— Fižak, pasakiet saviem puišiem, lai sāk.
Pēc tam viņš man sacīja, ka piedalīšoties apbedīšanā, un es viņam pateicos. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un sakrustoja savas īsās kājiņas. Viņš pavēstīja, ka bez viņa un manis iešot ari kopēja. Pēc noteikumiem patversmes iemītnieki bērēs nedrīkst piedalīties. Viņš tiem atļaujot tikai vāķēt pa nakti. «Tas ir cilvēcīgi,» viņš piebilda. Bet šai gadījumā viņš devis atļauju pavadīt manu mammu uz kapiem kādam viņas vecam draugam: «Tomā Peresam.» Te direktors pasmaidīja. Viņš man teica:
— Saprotiet, tās bija mazliet bērnišķīgas jūtas. Bet viņš un jūsu māte bija gandrīz nešķirami. Patversmē par viņiem zobojās, Peresam mēdza teikt: «Tā ir jūsu brūte.» Bet viņš tikai.smējās. Tas viņiem abiem sagādāja prieku. Un patiešām jāsaka: Merso kundzes nāve viņu ir ļoti apbēdinājusi. Domāju, ka es nedrīkstēju viņam atteikt. Bet pēc padoma, kādu deva mūs apmeklējošais ārsts, man viņam bija jāatsaka vakarnakt vāķēšana pie zārka.
Mēs diezgan ilgi klusējām. Tad direktors piecēlās un paraudzījās ārā pa kabineta logu. Brīdi vērojis, viņš sacīja:
— Mācītājs no Marengo ir jau atnācis. Mazliet par agru.
Pēc tam direktors mani brīdināja, ka būšot jāiet kājām vismaz četrdesmit piecas minūtes, jo baznīca atrodoties pašā ciemā. Mēs izgājām ārā. Pie morga stāvēja mācītājs un divi kora zēni. Viens no viņiem turēja rokā vīraka kvēpināmo trauku, un mācītājs, pār to noliecies, regulēja sudraba ķēdes garumu. Kad mēs pienācām, mācītājs atlieca muguru. Viņš mani uzrunāja ar «mans dēls» un pateica dažus vārdus. Tad viņš iegāja morgā, es viņam sekoju.