— Nē, es nespēju jums ticēt. Esmu pārliecināts, ka jums ir gadījies vēlēties mūžīgu dzīvošanu.
Es atbildēju, ka, protams, ir gadījies, bet šī vēlēšanās nav bijusi nopietnāka Јar vēlēšanos kļūt bagātam, ļoti ātri peldēt vai būt skaistulim. Šis vēlēšanās bija līdzvērtīgas, Bet mācītājs mani pārtrauca, viņš gribēja zināt, kādu es iedomājos aizkapa dzīvi. Tad es viņam izkliedzu:
— Tādu, lai es tajā varētu atcerēties zemes dzīvil
Un tūdaļ pateicu, ka man pietiek šo runu. Viņš vēl gribēja parunāt ar mani par Dievu, bet es piegāju viņam klāt un pēdējo reizi lūkoju ieskaidrot, ka man ir palicis maz laika. Es negribēju to izšķiest Dieva dēļ. Viņš mēģināja mainīt sarunas tematu, jautādams, kāpēc es viņu saucot par kungu, nevis uzrunājot «mans tēvs». Tas rnani kaitināja, un es atbildēju, ka viņš nav mans tēvs: viņš ir ar citiem.
— Nē, mans dēls, — viņš sacīja, uzlicis roku man uz pleca. — Es esmu ar jums. Bet jūs to nezināt, jo jums ir akla sirds. Es aizlūgšu par jums.
Un tad, nezinu, kāpēc, bet manī kaut kas pārtrūka. Es sāku pilnā rīklē kliegt, apvainoju viņu un pieprasīju par mani neaizlūgt. Es sagrābu viņu aiz sutanas apkakles. Ļauna prieka un dusmu uzplūdā es izgāzu pār viņu visu, kas man lauzās ārā no sirds dziļumiem. Kā viņš varēja būt tik pārliecināts par savu taisnību?! Šī viņa pārliecība taču nebija pat viena sievietes mata vērta. Viņš pat nevar sevi uzskatīt par dzīvu, jo ir dzīvs mironis. Man, kā šķiet, nav galīgi nekā. Bet es esmu par sevi pārliecināts, esmu pārliecināts par visu, daudz vairāk pārliecināts nekā viņš, pārliecināts, ka esmu vēl dzīvs un drīz pie manis atnāks nāve. Jā, vienīgi par to es esmu pārliecināts. Vismaz es zinu, ka tā ir patiesība, un es no tās nebēgu. Man bija taisnība, arī tagad man ir taisnība un vienmēr ir bijusi taisnība. Tā es esmu dzīvojis, kaut gan būtu varējis dzīvot arī citādi. Es darīju to, bet nedarīju ko citu. Es netiku darījis to, jo darīju ko citu. Nu un tad? Visu laiku es it kā būtu gaidījis šo brīdi un šo bālo rītausmu, kad pierādīsies, ka man bijusi taisnība. Nekam, itin nekam nebija nozīmes, un es ļoti labi zināju, kāpēc. Arī viņš, mācītājs, zināja, kāpēc. No manas nākotnes dzīlēm pa visu manas aplamās dzīves laiku cauri vēl neatnāku- šiem gadiem man pretī cēlās tumsas elpa, un šī elpa savā ceļā nolīdzināja visu, kas bija pieejams tik nereālos mana mūža gados. Ko man nozīmēja citu cilvēku nāve, kādas mātes mīlestība, ko man nozīmēja mācītāja Dievs, cilvēku izraudzītie dzīves veidi, viņu izredzētie likteņi, ja mani pašu izraudzījās viens vienīgs liktenis un kopā ar mani vairākus miljardus citu izredzēto, kuri, tāpat kā viņš, teicās esam mani brāļi. Vai viņš to saprot? Vai saprot? Itin visi bija izredzētie. Bija tikai izredzētie. Bet arī viņus reiz notiesās. Un arī mācītāju notiesās. Kas par to, ja par slepkavību apsūdzēto sodīs ar nāvi tikai tāpēc, ka viņš nav raudājis mātes bērēs? Salamano suns bija tikpat dārgs kā viņa sieva. Mazā sieviete-automāts bija tikpat vainīga noziegumā kā parīziete, ko Masons bija apprecējis, vai kā Marija, kas gribēja, lai es viņu precu. Kāda nozīme tam, ka Raimons kļuva mans biedrs tāpat kā Selests, kaut gan Selests bija daudz labāks par Raimonu? Kāda nozīme tam, ka Marija tagad skūpstās ar kādu jaunu Merso? Vai viņš, mācītājs, saprot šo uz nāvi notiesāto,vai viņš saprot, ka no manas nākotnes dzīlēm… Visu to kliedzot, man aizrāvās elpa. Bet mācītāju izrāva no manām rokām, un uzraugi man draudēja. Taču viņš tos nomierināja un brīdi klusēdams manī noraudzījās. Acis viņam bija pilnas asaru. Viņš apgriezās un izgāja.
Kad viņš bija prom, es uzreiz nomierinājos. Biju galīgi bez spēka un metos uz lažas. Laikam biju aizmidzis, jo, kad uzmodos, virs manis mirdzēja zvaigznes. No āra saklausīju rāmus lauka trokšņus. Manus deniņus atvēsināja nakts, zemes un sāļā jūras smarža. Brīnišķīgais aizmigušās nakts miers ieplūda manī kā paisuma vilnis. Tai brīdī kaut kur tālu tumsā iekaucās kuģu sirēnas. Tās vēstīja par kuģu atiešanu uz pasauli, kas man tagad uz visiem laikiem bija vienaldzīga. Pirmo reizi pēc ilga laika man ienāca prātā mamma. Šķiet, es sapratu, kāpēc mūža galā viņa bija izraudzījusies sev «līgavaini», kāpēc viņa tēloja dzīves atsākšanu. Tur, ari tur, ap šo patversmi, kur izdzisa cilvēku dzīves, vakari bija līdzīgi skumjam pamieram. Būdama tuvu nāvei, mamma droši vien būs izjutusi atbrīvošanos un gatavību pārdzīvot visu no jauna. Nevienam, nevienam nebija tiesību viņu apraudāt. Un arī es, tāpat kā viņa, jūtos gatavs pārdzīvot visu no jauna. It kā šīs nesenās lielās dusmas būtu mani šķīstījušas no visa ļauna, atņēmušas cerību, un, raugoties zīmēm un zvaigznēm nosētajās debesīs, es pirmo reizi atvēros laipnajai pasaules vienaldzībai. Es izjutu, cik tā ir līdzīga man, tik brālīgi līdzīga, sapratu, ka esmu bijis laimīgs un esmu laimīgs' vēl tagad. Lai mana dzīve kļūtu piepildīta, lai es nejustos tik vientuļš, man atliek vēlēties tjkai vienu: lai mana nāvessoda izpildīšanas dienā sanāktu daudz skatītāju un lai viņi mani saņemtu naida pilniem kliedzieniem.