Es uzreiz ieveroju, ka zārka vāka skrūves ir jau aizskrūvētas un istabā stāv četri melnās drēbēs ģērbušies vīri. Tai pašā brīdī izdzirdēju direktoru man sakām, ka līķrati gaidot uz ceļa; mācītājs jau skaitīja lūgsnas. No šā brīža viss ritēja ļoti ātri. Melnie vīri pienāca pie zārka un uzklāja tam virsū pārsegu. Mācītājs, viņa pavadoņi, direktors un es izgājām no morga. Pie durvīm stāvēja kāda man nepazīstama dāma. «Merso kungs,» direktors mani stādīja priekšā. Dāmas vārdu es nesaklausīju, tikai nopratu, ka tā ir pavadītājos izraudzītā kopēja. Bez mazākā smaida viņa nolieca lejup savu garo, kaulaino seju. Tad mēs pagājām mazliet sānis, lai palaistu garām zārku. Un, dodamies nopakaļ zārka nesējiem, izgājām no patversmes pagalma. Aiz vārtiem gaidīja līķrati — gara, lakota spoža kaste, kas izskatījās pēc penāļa. Līķratiem blakus stāvēja ceremonijas vadītājs, maza auguma vīriņš jocīgā tērpā, un kāds iespaidīga izskata sirmgalvis. Es nopratu, ka tas ir Peresa kungs. Galvā viņam bija mīksta filca cepure ar apaļu dibenu un platām malām. (Kad zārku iznesa no morga, viņš platmali noņēma.) Ģērbies viņš bija melnā uzvalkā, kura bikses virs kurpēm bija sagriezušās kā korķu velkamais, un mezglā sasietā melnā kaklasaite izskatījās pārāk maza salīdzinājumā ar krekla plato balto apkakli. Deguns viņam bija nosēts melniem raibumiņiem, lūpas drebēja. Sirmie, paplānie mati lāgā nenosedza jocīgās, ļenganās ausis, kurām tikpat kā nebija skrimstalas un kuru sarkanā krāsa tik ļoti izcēlās viņa bālajā sejā, ka mani visai pārsteidza. Ceremonijas vadītājs ierādīja katram savu vietu. Pašā priekšā soļoja mācītājs, aiz viņa brauca līķrati. Tiem katrā pusē divi vīri. Aiz līķratiem — direktors un es, bet gājienu noslēdza izraudzītā slimnieku kopēja un Peresa kungs.
Saule debesīs jau laistījās pilnā spožumā. Tā sāka dedzināt zemi, un karstums strauji palielinājās. Nezinu kāpēc mēs diezgan ilgi gaidījām, pirms devāmies ceļā. Tumšajā uzvalkā man bija karsti. Vecītis, kas jau bija uzlicis galvā platmali, no jauna to noņēma. Es biju mazliet pagriezies uz viņa pusi un skatījos uz viņu, kad direktors ierunājās par viņu. Viņš pastāstīja, ka mana māte un Peresa kungs bieži vakaros slimnieku kopējas pavadībā devušies pastaigā līdz pat ciemam. Es palūkojos uz apkārtējo lauku ainavu. Ieraugot cauri ciprešu rindām, kas, paceldamās pār pakalniem, sniedzās debesīs, rūsganzaļo zemi un reti izkaisītās, skaidri redzamās mājiņas, es sapratu mammu. Vakaros šī ainava droši vien uzvēdī tādu kā skumju pilnu mieru. Bet tagad, kad spožajā saulē visa šī ainava trīsuļoja, tā izskatījās pārdabiska un nomācoša.
Mēs devāmies ceļā. Tikai tagad es ievēroju, ka Peress mazliet klibo. Līķrati pamazām palielināja ātrumu, un sirmgalvis sāka atpalikt. Atpalika arī viens no četriem vīriem un tagad soļoja man līdzās. Mani pārsteidza, cik ātri saule kāpj arvien augstāk un augstāk. Pēkšņi ievēroju, ka jau labu laiku apkārtējos laukos sīc kukaiņi un čab zāle. Pa vaigiem man tecēja sviedri. Tā kā man nebija cepures, varēju vēdināties tikai ar mutautu. Apbedīšanas biroja kalpotājs man kaut ko teica, bet es nesadzirdēju. Vtņš slaucīja savu kailo pauri ar mutautu, ko turēja kreisajā rokā, vienlaikus ar labo roku paceldams savas naģenes malu. Es viņam jautāju:
— Ko jūs teicāt?
Rādīdams uz debesīm, viņš atkārtoja:
— Cepina.
Es atbildēju:
— Jā.
Pēc brīža viņš vaicāja:
— Vai aizgājēja ir jūsu māte?
Es atkal sacīju:
— Jā.
— Vai viņa bija veca?
Es atbildēju:
— Ne visai, — jo skaidri nezināju, cik viņai gadu.
Pēc tam vīrs apklusa. Es atskatījos un ieraudzīju veco
Peresu kādu piecdesmit metru attālumā no mums. Viņš steidzās, izstieptajā rokā vēcinādams platmali. Es paskatījos arī uz direktoru. Viņš soļoja ļoti cienīgi, bez liekiem žestiem. Uz pieres viņam bija sariesušās dažas sviedru lāses, bet viņš tās neslaucīja nost.
Man šķita, ka bēru gājiens virzās uz priekšu mazliet ātrāk. Ap mani joprojām pletās tas pats saules pārplūdinātais līdzenums. Debesu spožums bija neciešams. Kādu laiku mēs gājām pa nesen salabotu ceļa posmu. Saule bija izkausējusi asfaltu. Kājas tajā stiga iekšā un atstāja spožajā mīkstumā dziļas pēdas. Kučiera miecētas ādas cepure, kas pacēlās virs līķratiem, šķita piesūkusies ar šiem melnajiem dubļiem. Es jutos kā pazudis starp šīm zili- baltajām debesīm un dažādu nokrāsu vienmuļo melnumu — lipīgo, izrakņāto asfalta melnumu, blāvo sēru drānu melnumu un līķratu spīdīgo melnumu. Tas viss: saule, ādas un zirgu mēslu smaka no pajūga, lakas un vīraka smarža, nogurums pēc bezmiega nakts ņirbināja man acis un jauca domas. Es vēlreiz atskatījos, un man likās, ka Pcress ir kaut kur tālu, tālu, tīts tveicīgas dienas dūmakā, un pēc tam es viņu vairs neredzēju. Pameklējis viņu ar skatienu, ieraudzīju, ka viņš ir nogājis nost no ceļa un Iet taisni pa
Jauku. Tāpat ari ievēroju, ka ceļš man priekšā meta likumu. Es sapratu, ka, labi pazīdams apvidu, Peress devās pa īsāko ce|u, gribēdams mūs panākt. Pagriezienā viņš mums pievienojās. Vēlāk mēs viņu atkal pazaudējām. Viņš atkal gāja taisni pa lauku, un tā tas atkārtojās vairākas reizes, Bet es jutu, kā man deniņos pulsē asinis.