Vēlāk viss ritēja tik strauji, tik noteikti un dabiski, ka es vairs nekā neatceros. Prātā palicis vienīgi tas, ka, pirms iegājām ciemā, slimnieku kopēja mani uzrunāja. Viņai bija dīvaina balss, kas nepavisam nesaderēja ar viņas seju, — melodiska un trīsuļojoša. Viņa sacīja:
— Ja iet lēnām, var dabūt saules dūrienu. Bet, ja iet pārāk ātri, var sasvīst un baznīcā saaukstēties.
Viņai bija taisnība. Bet izvēles nebija. Atmiņā man saglabājušies vēl daži iespaidi no tās dienas: piemēram, Peresa seja, kad viņš pēdējo reizi mūs panāca pie paša ciema. Pār vaigiem viņam ritēja lielas asaru lāses, acīmredzot no nervozēšanas un grūtā gājiena. Bet daudzo krunku dēļ asaras lejā nenoritēja. Tās saplūda kopā un sakritušajā sejā izveidoja spožu valgumu. Tad vēl atmiņā palikusi baznīca un ciema iedzīvotāji uz ietvēm, sarkanās ģerānijas uz kapu kopiņām, Peresa ģībonis (viņš nokrita kā salūzis ķipars), asiņu krāsas zeme, kas bira uz zārka, ar zemi sajaukušās baltās augu saknītes, un vēl kaut kādi cilvēki, balsis, ciems, gaidīšana pie kafejnīcas, nepārtraukta motora rūkoņa un mans prieks, kad autobuss iebrauca ugunīm apgaismotajā Alžīrā un es iedomājos, ka tūlit likšos gultā un nogulēšu veselas divpadsmit stundas.
Pamodies es sapratu, kāpēc manam patronam bija tik neapmierināts izskats, kad es lūdzu piešķirt man divi dienas atvaļinājumu, — šodien taču ir sestdiena. Biju to, tā sakot, pavisam aizmirsis, bet, kad piecēlos, man tas ienāca prātā. Patrons, protams, bija aplēsis, ka tādā kārtā kopā ar svētdienu man sanāks četras brīvdienas, un tas viņu nevarēja iepriecināt. Bet, no vienas puses, es taču neesmu vainīgs, ka mammu glabāja vakar un nevis šodien, un, no otras puses, — sestdien un svētdien mēs tik un tā nestrādājām. Lai nu bija kā būdams, savu patronu es tomēr varu saprast.
Man bija grūti piecelties, jo vakardienas brauciens mani bija nogurdinājis. Kamēr skuvos, gudroju, ko es darīšu, un nolēmu iet nopeldēties. Iesēdos tramvajā un braucu uz ostas peldētavu. Tur es ieniru ejā, pa kuru aizkļuvu līdz jūrai. Bija daudz jauniešu. Odenī es ieraudzīju Mariju Kardonā, mūsu kantora bijušo mašīnrakstītāju, kas man toreiz ļoti patika. Šķiet, ari es viņai. Bet viņa drīz no mums aizgāja, un mēs vairs netikārnies. Es viņai palīdzēju uzrausties uz bojas un nejauši pieskāros viņas krūtīm. Es vēl biju ūdenī, kad viņa, izstiepusies uz vēdera, jau gulēja uz bojas. Viņa pagriezās pret mani. Mati viņai krita uz acīm, un viņa smējās. Es uzrāpos uz bojas blakus viņai. Bija ļoti jauki, un es it kā pa jokam atmetu galvu atpakaļ un uzliku viņai uz vēdera. Viņa nekā neiebilda, un es tā arī paliku guļam. Acu priekšā man pletās zili zeltains debesu plašums. Zem pakauša es jutu lēni cilājamies Marijas vēderu. Mēs ilgi kavējāmies uz bojas un bijām pa pusei iesnaudušies. Kad saule kļuva pārāk svelmaina, Marija iemetās ūdenī, un es viņai sekoju. Viņu panācis, es apliku roku viņai ap vidukli, un mēs peldējām kopā. Viņa joprojām smējās. Krastā, kamēr mēs žāvējāmies, viņa sacīja: «Es esmu vairāk iedegusi nekā jūs.» Es viņai jautāju, vai viņa negribētu vakarā aiziet uz kino. Viņa atkal iesmējās un teica, ka gribētu redzēt kādu filmu, kurā tēlo Fernandels. Kad apģērbāmies, viņa bija visai pārsteigta, ieraudzījusi manu melno kaklasaiti, un vaicāja, vai man neesot sēras. Es pateicu, ka man nomirusi mamma. Tā kā viņa gribēja zināt, kad, es atbildēju: «Vakar.» Viņa mazliet parāvās atpakaļ, bet nekā neteica. Man gribējās pasacīt, ka tā nav mana vaina, bet es aprāvos, jo atcerējos, ka to pašu jau biju teicis savam patronam. Bet tam nebija nekādas nozīmes. Sā vai tā, cilvēks vienmēr mēdz būt mazliet vainīgs.
Vakarā Marija bija visu aizmirsusi. Filma vietām bija amizanta, tiešām pārāk muļķīga. Marija sēdēja man cieši piespiedusies klāt. Es glāstīju viņai krūtis. Seansa beigās es viņu noskūpstīju, bet kaut kā neveikli. Pēc kino viņa atnāca pie manis.
Kad no rīta pamodos, Marija jau bija aizgājusi. Viņa man bija paskaidrojusi, ka viņai jāaizejot pie tantes. Es iedomājos, ka ir taču svētdiena, un tas mani sarūgtināja: svētdienas man nepatīk. Tad atkal likos gulēt, sajutu spilvenā jūras sāls smaržu, ko bija atstājuši Marijas mati, un nogulēju līdz desmitiem. Pēc tam, turpat gultā pīpēdams cigareti pēc cigaretes, novārtījos līdz pusdienlaikam. Man negribējās kā parasti iet brokastot pie Selesta, jo tur katrā
ziņā sāktu mani izprašņāt, bet man tas nepatīk. Uzcepa sev olas un apēdu tās turpat no pannas un bez maizes, jo maizes mājās nebija un iet lejā uz maiznīcu negribējās.
Pēc brokastīm aiz gara laika es sāku klimst pa dzīvokli. Kad šeit dzīvoja mamma, tas bija itin omulīgs. Tagad tas man kļuvis par lielu, un galdu 110 ēdamistabas es pārnesu uz savu guļamistabu. Es uzturos tikai šai istabā starp krēsliem ar izsēdētiem salmu sēdekļiem, skapi ar sadzeltējušu spoguli, mazgājamo galdiņu un dzelzs gultu. Viss pārējais ir pamests. Mazliet vēlāk, lai kaut ko darītu, paņēmu kādu vecu avīzi un sāku lasīt. Izgriezu caurejas līdzekļu — Krišena sāļu reklāmu un ielīmēju to vecā burtnīcā, kurā krāju visādus rakstus, kas avīzēs mani bija uzjautrinājuši. Tad, nomazgājis rokas, beidzot izgāju uz balkona.
Manas istabas logi veras uz priekšpilsētas galveno ielu. Bija saulaina pēcpusdiena. Taču bruģis izskatījās netīrs, gājēju bija maz un tie vēl aizvien steidzās. Vispirms tās bija ģimenes, kas dodas pastaigā: tur bija divi mazi zēni matrožu uzvalciņos ar īsām bikšelēm, kas sniedzās mazliet pāri ceļgaliem, abi juzdamies diezgan neērti savos iestīvinātajos tērpos, un meitenīte ar kuplu rožainu pušķi
matos un melnām lakkurpītēm kājās. Aiz bērniem nāca W milzīga mamma ar kastaņbrūnu kleitu mugurā un tēvs, neliela auguma sīks vīriņš, kuru es pazinu pēc izskata. Galvā viņam bija salmu cepure, viņš bija uzsējis tauriņ- veida kaklasaiti, un rokās viņam bija spieķis. Ieraudzījis viņu kopā ar sievu, es sapratu, kāpēc mūsu kvartālā viņu uzskata par izsmalcinātu. Mazliet vēlāk pa ielu aizgāja mūsu priekšpilsētas jaunekļi ar laku ieziestiem matiem un sarkanām kravatēm, stipri iežmiegtos svārkos ar izšūtu mutautiņu kabatā un kurpēs ar četrstūrainiem purngaliem. Nodomāju, ka viņi dodas uz centra kinoteātriem. Tāpēc iznākuši no mājām tik agri un, skaļi smiedamies, steidzās uz tramvaju.